MANAS DOMAS

Vienošanās ar “Draudzeni” - Veģetatīvo distoniju

Nezināmā, neizprotamā, noslēpumainā “Draudzene” – Veģetatīvā distonija. Tā es to dēvēju pirms vairāk, kā pieciem gadiem. Viņa ieradās no nezināmas puses, virpuļoja manī un arī pazuda nezināmā virzienā. Un tad atkal viss no sākuma.

Ilgus gadus nekādi nesapratu, kas ar mani notiek, kas tās par briesmīgām sajūtām manī iemājo nebrīdinot, izārda prātu un ķermeni ar šausmīgām izjūtām un tad pazūd nezināmā virzienā.

“Draudzenes” nelūgtās dāvanas – liekas, ka grūti elpot, tirpst viss ķermenis, griežas galva, liekas, ka sāpes vai durstieni sirds rajonā, sirds pārsitieni, bailes, ka nomiršu, sirds lec pa muti ārā, dauzoties, kā negudra, spiediens krītas, jeb tieši pretēji  - strauji ceļas, kas atkal rada citas nepatīkamas sajūtas. Neizprotamas muguras sāpes, kuras pašas no sevis parādās un tāpat arī pazūd. Bailes braukt pie stūres, jo liekas, ka būs beigas, bailes ēst, jo liekas, ka ar katru nākamo kumosu aizrīsies. Bailes iziet sabiedrībā, vienīga drošā vieta ir mājas. Dzīvojot piektajā stāvā, bailes, ka neuzkāpšu un nomiršu pa ceļam. Tiklīdz, kā rodas kaut viena no šīm sajūtām, iestājas panika, ka nu tūlīt sāksies iznīcinošais virpulis. Un tajā brīdī nekas vairāk apkārt neinteresē, visa uzmanība saslēdzas tikai uz sajūtām un to, kas sekos, tādā veidā veicinot citu sajūtu rašanos pa ķēdīti un attīstot to.

Sāku meklēt risinājumus pie dažādiem ārstiem, dažādās pārbaudēs, bet rezultāts = praktiski vesela, Jums fiziski nekas nekaiš. Jums ir Veģetatīvā distonija.
Citiem tas iespējams, liekas smieklīgi, modes lieta uz kuru visu norakstīt, ja dzīvē kaut kā neiet. Bet ticiet man, tās ir reālas fiziskas sajūtas, kuras nemaz nav tik viegli ikdienā kontrolēt, ja nesāc ar sevi pamatīgi strādāt.

Nu ko, sveika “Draudzene”! Ir pienācis laiks domāt, kā ar to sadzīvot, kā sarunāt “darījumu”, lai viņa iet, no kurienes nākusi.
Pēc ilgiem gadiem, jāsāk beidzot pārdomāt sava dzīve, tās uztvere, prioritātes, cilvēki tajā, dzīves un notikumu ātrums. Es sāku analizēt sajūtas, to parādīšanās iemeslus un ilgumu. Gandrīz gada garumā secināju, ka pēc jebkura mazāka vai lielāka strīda vai negāciju brīža paiet kādas divas dienas un liekas, ka viss norimies, un tad AIZIET..... “Draudzene” ir klāt.

Situācija: piemēram skaties tv, bez stresa, jo nevajadzīgs stress bija jau iepriekšējās dienās un pēkšņi izskrien cauri visam ķermenim tāda, kā zibenīga baiļu sajūta, tad kaut kur iedur, tad liekas, ka elpot grūti, tad sākas tirpoņa un tālāk viss pa ķēdīti – sirds pārsitieni, reiboņi ..... un panika pilnā apjomā. Sniedzos pēc telefona, lai zvanītu 113 un sauktu glābējus, jo taču mirstu nost.

Un te maldinošākais – ātrie atbrauc, izmēra spiedienu, uztaisa kardiogrammu, iepilina balderjāņus, parunājas, un skat, “Draudzene” jau sāk attālināties un smaidot pavadu brigādi un esmu gatava kalnus gāzt.

Tā tas notiek regulāri, jo liekas, ka man nepieciešama tāda veida palīdzība un bez tās nekādi. Beidzot apdomāju ar prātu un man paliek patiešām kauns un uznāk sirdsapziņas pārmetumi, ka es saucu ātros, viņi ar mani tikai parunājas un dodas prom, kad citā vietā glabēju palīdzība nepieciešama daudz vairāk. Kā arī par to runāju ar savu mammu, kura ir mediķis un vairāk, kā 43 gadus nostrādāja ātrājā palīdzībā.

Un tad, pēc nopietnas apņemšanās un uzlikta mērķa ...... vienu pēc otras, šādas panikas lēkmes sāku izdzīvot bez glābēju saukšanas. Kad “Draudzene” atkal piezogas, es ar to sarunājos un savā prātā lieku viņai doties citā virzienā. Nedomājiet, ka jūku pratā!

Un te nu sākas mans smagais ceļš, lai sakārtotos, pārkārtotos, lai iztīrītu savu prātu, sirdi no visa smagā, nevēlamā, visa tā, kas pievilina šo “Draudzeni”.
Esmu pamanījusi, ka viss notiek likumsakarīgi – sadzīves strīds, neveiksme darbā, kāds pārdzīvojums – tad viena līdz divas dienas un tas viss pievilina nelūgto viešņu un viņa veic savu uzvaras gājienu. Uzvaras gājiens turpinās kādu nedēļu un tad lēnām pieklust, līdz nākamai reizei. Ja stresi ir regulāri, tad viss parklājas un liekas, ka virpulis nekad nepāries un kļūst par ikdienu. Arī pie tā notiek pierāšanas process, un šāda veida stāvokli (panikas) jau sāc uzskatīt par normālu, jo nezini, kā varētu būt citādi. Visu laiku esi, kā “novilkta atspere”...... tikai atceries, ka viņa var arī pārtrūkt, par to nebrīdinot.

Pārdomājot, sāku distancēties no strīdus situācijām un cilvēkiem, ar kuriem tādas rodas. Ja notika telefona saruna, tad varēju to pārtraukt nekavējoties, nolikt klausuli neatvadoties (zinu, nepieklājīgi), un vairs necelt atzvanu.

Ja šādas negatīva rakstura situācijas notika klātienē, varēju neko nesakot pagriezties un aiziet prom, ārā no telpas un vairs tur neatgriezties (zinu, arī nepieklājīgi).
Mācījos sev iestāstīt un uzlikt to par pamatu, ka es neesmu nevienam parādā nedz sarunu, nedz laiku, nedz uzmanību. Mācījos lēnā garā atļaut sev blakus būt tikai tiem cilvēkiem, kuri ir pozitīvi, nečīkst par dzīvi, ir smaidīgi un nav negatīvi noskaņoti.

Darīju tikai sev tīkamas lietas, devos tikai tur, kur vēlējos, nevis, kur man it kā būtu jābūt. Līdz brīdim, kamēr droši devos sabiedrībā, bija nepieciešams ļoti ilgs laiks.
Saka, ka jāmīl pašam sevi un tad tevi mīlēs un cienīs arī citi. Tas neattiecas tikai uz to, lai citi Tevi ciena un mīl. Tas tiešā mērā attiecas uz to, lai Tu pats sakārtotos iekšēji, lai saprastu un izprastu, kad un kā tev rodas lielāka vai mazāka komforta sajūta.

Kā arī parliecinājos par medikamentiem un cilvēka psiholoģiju. Man bija izrakstīts viens medikaments, lai noņemtu trauksmi. Un kā tas darbojas? Kādu brīdi es to lietoju, bet ne tādā devā, kā to lika ārsts. Man bija jādzer 0,5 mg konkrētā panikas momentā. Ko es izdarīju, es dzēru tikai pusi to tā, tabletītes gabaliņu, kā kniepadatas galviņu. Pašai bija smeklīgi, jo ārsts teica, ka tas nelīdzēs. Uzsveru, ka medikamentus savas atvesaļošanās periodā praktiski nelietoju.

Tad, kādā nākamajā panikas lēkmes momentā, zvanu mammai un saku, ka “Draudzene” atkal klāt un pasaule griežas, utt. Mamma saka, nu izdzer to mazo tabletītes daļiņu, ja patiešām domā, ka vajag un pāries. Kas notiek tālāk? Es tik tikko esmu norijusi šo mazo daļiņu, kā man panika attālinās un esmu atkal vesela. Atgādinu, ka tablete jānorij, tai jāizšķīst kuņģī un tikai tad tā sāk savu darbu uzsūcoties. Kā jau lasījāt, ka tikko esmu norijusi mazo gabaliņu, kā viss ir super. Secinājums – ne tabletīte man līdzēja, bet gan apziņa, ka viņa palīzēs un viss būs glābts. Kā saka, atbildību par savu labsajūtu pārliku uz smieklīgu tabletīti, nevis sevi un savu dzīves uztveri.

Tad mani eksperinemti notika tālāk. Es panikas lēkmju momentos vairs nedzēru šo mazo “glābējgabaliņu”, bet turēju viņu tuvumā, ja nu kas. Un tas nostrādāja. Vēl kādus vairākus gadus šīs tabletītes nesāju somā, ja nu kas. Un atkal nostrādāja.

Visam paralēli tam es strādāju pati ar sevi, savu dzīves uztveri, izvēlētiem cilvēkiem, pozitīvām domām, ka nekāda miršana nebūs, beidz cepties.
Sāku sev likt piespiedu kārtā kāpt mašīnā, braukt pie stūres, aizbraukt ciemos pie mammas 100 km attālumā nebīstoties, ka būs slikti.

Ja līdz šai vietai esat tikuši, tad patiešām šis raksts Jums svarīgs, kā kāda cita pieredze. Turpināšu stāstu.

Sāku dalīties ar savu pieredzi ar citiem, kuriem tikšanās ar Veģetatīvo distoniju un nezināmo bija tik tikko notikusi un viņi nespēja atpazīt notiekošo. Klausījos stāstos un vilku paralēles ar savu pieredzi. Dalījos ieteikumos un piedāvāju pamēģināt iet ceļu, līdzīgu manam. Piedāvāju sazināties ar mani, ja nu gadījumā pienāk trauksmes brīdis un nepieciešams kāds uz telefona klausules. Ticiet man tas ir ļoti, ļoti svarīgi.

Uz manas telefona klausules nepātraukti dežurēja mamma. Viņa tikai klausījās. Ticiet man, nekas vairāk arī nebija vajadzīgs. Zvans sev tuvam un uzticamam cilvēkam ir patiesībā viena no svarīgākajiem momentiem, blakus sevis sakārtošanai.

Un ticiet man, nekāds psihologs te nepalīdzēs, jo man bija sekojoši: es atzinu sev, ka man nepieciešama palīdzība, jo pati netieku galā un devos pie psiholoģes uz vizīti. Domāju, ka tas ir normāli, ja cilvēks meklē palīdzību un atzīst, ka ir tā kā ir.  Pat paspēju “parakāties” saucamajā “smilšu kastē” un pabīdīt visādas fugūriņas, kas it kā pastāstītu par manu emocionālo stāvokli un par mani kaut ko liecinātu.

Man notika tikai divi tādi piegājieni un tad sapratu, ka tas viss neko nemaina, nepalīdz nedz “smilšu kaste”, nedz tā saucamā uzklausīšana, utt. Tas ir lieks laika patēriņš un vēl jo vairāk – naudas. Labāk par to naudu nopirkt gardu kūku un sevi palutināt.

Visu var izdarīt pats, saviem spēkiem un lēnām, ja vēlas un ja nosprauž mērķi, kā arī, ja blakus ir cilvēki, kuri atradīs laiku, lai tevi uzklausītu, kad tevi atkal apciemo kārtējā panikas lēkme.
Par šo tēmu, pieredzi, izdzīvoto, sasniegto varu runāt stundām, jo nu jau pagājuši vairāk, kā pieci gadi, kopš sev skaļi pateicu, ka man nepieciešama palīdzība un sāku izvērtēt savu dzīvi, domāšanu, rīcību.

Ar “Draudzeni” var vienoties, sajūtas var iemācīties atpazīt, var iemācīties lasīt ķermeņa signālus un nepieļaut tam iznīcinošajam virpulim darboties nekontrolēti.
Vai “Drauzene” var pazust uz visiem laikiem? – nebūtu tik optimistiska, bet sadzīvot, dzirdēt savi, mainīt domāšanu un rīcības plānu var. Tas ir obligāti jādara, tad Veģetatīvā distonija nespēs Tevi izsist no sliedēm un sapratīs, ka tu viņai neesi interesanta, jo nedanco pēc viņas stabules.

Katram ir sava pieredze, savs ceļš noiets, savi kritumi un cēlumi, bet iespējams, ka mums visiem viens ir – sākumā dzirdēt sevi, klausīt savas izjūtas, neielaist savā dzīvē negācijas un pieturēties pie nospraustā mērķa.  Kā arī palūdz saviem sargeņģeļiem, lai tev palīdz un atbalsta un neaizmirsti pateikt viņiem “Paldies”.

Šo rakstu plānoju jau uzrakstīt pirms diviem gadiem, bet nekad nav par vēlu. Ja ar šo savu pieredzi varu kādam palīdzēt, misija izpildīta!

Tikai Tu pats esat savas dzīves pavēlnieks, neviens cits un atceries to ik brīdi!

Tici man – Tu to vari un Tev sanāks.

Raksta autore

Liga Leontine Uzulniece paraksts

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.