MANAS DOMAS

Panikas lēkmju psiholoģiskie iemesli

Lasāmgabals
Kaspars Bērziņš psihoterapeits: Par panikas lēkmēm (veģetatīvā distonija, diencefālais sindroms utml.) ir sarakstīts daudz darbu un nodziedāts daudz dziesmu, tāpēc es nekavēšos pie attiecīgo ciešanu klīniskās kartes un neaprakstīšu dvēseli stindzinošos pacienta pārdzīvojumus. Šī raksta mērķis ir izanalizēt psiholoģiskos iemeslus, kuri noveduši pie šāda stāvokļa.

Es apzināti nesaucu panikas lēkmes par „saslimšanu”, jo tas ir kas nedaudz cits. Es jūtu līdzi cilvēkiem, kuri cieš no panikas lēkmēm, viņiem ir patiešām slikti, lai gan laboratoriskie pētījumi uzrāda normas robežas.

Citiem var šķist, ka viņi izliekas, tāpēc viņus kaunina un liek „saņemt sevi rokās”, bet pilnīgi neveiksmīgi. Sirds vēl aizvien dauzās tā, it kā būtu gatava izlēkt no krūtīm, rokas paliek aukstas un nejūtīgas kā mirstošajam, elpas trūkst, nāve caururbjošu skatienu ielūkojas pašos dvēseles dziļumos; caur aukstiem sviedriem sajūti uz nobālējušās ādas viņas ledaino elpu... Bet tev netic!

Uzskata, ka tu tikai izliecies! Ja jau analīzes labas, tātad „muļķojies”! Var jau panākt, lai ārsts izraksta antidepresantus, trankvilizators vai veģeto stabilizētājus, bet problēmu tas nerisina. Jebkāda psihofarmakoterapija uz kādu brīdi atvieglo simptomus, bailes kaut kur paslēpjas, iestājas stāvoklis „gribu vai negribu – man vienalga...”

Tātad, ja klasiskā medicīna ir bezspēcīga, pamēģināsim paskatīties tajā psihes lauciņā, kuru neviens nav redzējis, bet visi zina, ka tā ir. Zemapziņā.

Mani novērojumi liecina, ka ir vairāki psiholoģiski iemesli, kuri noved pie panikas lēkmēm.
- Bailes neattaisnot uz sevi liktās citu cerības.
- Nedot sev iespēju kļūdīties
- Izcilnieka sindroms.
- Perfekcionisms.

Parasti šeit dominē pagātnē apgūti dzīves uzstādījumi, piemēram: „Tev ir jārīkojas tā, lai es ar tevi lepotos. Tev viss ir jādara uz „10”, vēlams ar plusu, vai vēl labāk uz „11”.

Ja dabūji zemāku atzīmi, vecāki (vecvecāki) ir sarūgtināti, kauns par to! Tev ir jāattaisno citu cilvēku cerības, ko viņi uz tevi liek (vecāki, laulātie, priekšniecība, kolēģi, biznesa partneri utt.), visas cerības uz tevi, neviens cits to nevarēs izdarīt, tev ir jāapprecas un jādzemdē mazbērni saviem vecākiem utt.”.

Bet šajā nevienlīdzīgajā cīņā pašam ar sevi cilvēks zaudē. Tā rezultātā panikas lēkme ir kā „atbilde” uz jautājumu, kāpēc cilvēks nav attaisnojis uz viņu liktās cerības. Bieži ir situācijas, kad šādu dzīves uzstādījumu vadīts cilvēks daudz sasniedz, pilnīgi neticamus augstumus, bet pēc tam aprakstīto apstākļu dēļ rodas „īssavienojums”, veidojas situācija, par kuru parasti saka: „Vispirms mēs tērējam savu veselību, lai nopelnītu naudu, bet pēc tam tērējam naudu, lai atjaunotu veselību”.

Tepat līdzās ir vēl kāds psiholoģiskais mehānisms, kas darbojas panikas lēkmju sakarā: attaisnojums, kāpēc es neesmu varonis. Parasti šajā gadījumā lēkmes parādās kā sava veida attaisnošanās savā vai apkārtējo priekšā situācijās, kad netika sasniegti iespējams daudzus gadus atpakaļ uzstādītie mērķi.

Es nekļuvu par holdinga ģenerāldirektoru, vēl aizvien neesmu apprecējusies, un arī bērnu man nav, es neesmu sasniedzis savu mērķi, bet nevis tāpēc, ka es būtu slīmests, bet tāpēc, ka es esmu slims! Turklāt vēl ar šitik nepatīkamu lietu kā panikas lēkmes!

Es, protams, sevi realizēšu un sasniegšu izvirzītos mērķus, tikai vispirms vajag uzlabot veselību. Atvadieties no savām ilūzijām! Šajā gadījumā veselība nekad neuzlabosies! Varbūt būs nedaudz labāka – vai nedaudz sliktāka. Jo tādas lēkmes glābj cilvēku no kauna.

Ja cilvēks būs vesels, nekas vairs viņam nevarēs traucēt iet pretī izvirzītajam mērķim, un kā tad viņš varēs paskaidrot citiem un pats sev, kāpēc to nav sasniedzis? Panikas lēkmju ārstēšanai ir vajadzīga cita pieeja: sākumā mainām uzstādījumus, vērtības, attieksmi pret dzīvi, dodam sev iespēju kļūdīties, pārstājam sevi nodzīt un galvenais – pieņemam sevi tādu, kādi esam.

Kad patoloģiskais pašiznīcināšanās mehānisms vienkārši atkrīt, lēkmes pazūd. Bet tas ir rezultāts nopietnam darbam kopā ar psihoterapeitu.

Vainas sajūta un bailes no soda. Arī šajā gadījumā ieslēdzas bērnības mehānismi: ja reiz esmu vainīgs, tātad ir jāseko sodam. Līdz ar to šādā situācijā panikas lēkme rodas pacientiem ar augstu atbildības un līdzcietības sajūtu un gatavību pašuzupurēties.

Viņi pat var neapzināties vainas sajūtu, jo tas ir tik sāpīgi, ka šo sāpju dēļ cilvēka aizsardzībai tiek veltīti milzīgi dvēseles spēki. Visi centieni virzīti uz to, lai atkal būtu „labs”, lai visi būtu ar viņu mierā.

Šajā gadījumā vainas sajūta ir „sāpīga”, to izdzīvot ir pārāk grūti un nepatīkami, tāpēc cilvēki bieži vien kāpj sev pāri un velta visu savu laiku, emocijas un rīcību citiem cilvēkiem, visbiežāk pašiem tuvākajiem.

Kad šādiem pacientiem jautāju, vai viņi bieži jūtas par kaut ko vainīgi, atbilde parasti ir sašutuma pilns noliegums, uzsverot savu sociālo aktivitāti, atbildību par visiem un visu, gatavību palīdzēt saviem tuvākajiem pat par spīti savām interesēm utt.

Atkārtošos, bet visi šie mehānismi tiek virzīti tikai vienam mērķim: lai nejustos vainīgi! Kad es jautāju: „Ko jūs vēlaties priekš SEVIS?”, viņi ilgi klusē. Jo ilgstošas vainas sajūtas dēļ viņu „gribas orgāns” jau ir atrofējies.

Panikas lēkmes brīdī darbojas divi psiholoģiskie mehānismi: ja reiz esi vainīgs, saņem sodu, vai nesitiet mani, es jau pats sevi sodīju ar tādām ciešanām kā panikas lēkme!

Psihoterapijas taktika vispirms ir virzīta uz to, lai neitralizētu sociālās atkarības („Ko par mani padomās citi?”), vainas sajūtu, bailes zaudēt kontroli un atjaunot pamatuzticēšanos pasaulei.

Seksuālā atturēšanās. Tā ir klasika, kura visvairāk izplatīta sieviešu starpā, lai gan arī vīrieši nav rets gadījums. Kad dažādu iemeslu dēļ cilvēks mēnešiem un gadiem dzīvo bez seksa, vēlme it kā „noplok” vai pat „izzūd” pavisam. Patiesībā gan nekur nepazūd, jo tā ir dzīva organisma bioloģiskā būtība.

Un ja cilvēks pārstāj par to domāt, tas nenozīmē, ka viss ir mierīgi. Seksuālās vēlmes tiek iespiestas zemapziņā, bet vēlāk pilnīgi negaidīti tās var parādīties panisko lēkmju veidā. Ārstēšana – atkal psihoterapija. Pamatuzdevumi: apzināties un neitralizēt seksuālos aizliegumus, veidot uzticēšanos pretējam dzimumam, atbrīvoties no ķermeniskajām blokādēm.

Jebkura slimība, jebkādas novirzes rodas kā svarīgs signāls par to, ka ir kas tāds, kas būtu jāmaina. Sevī. Savā dzīvē. Savā pasaules uztverē vai apkārtējā vidē. Tikai sev to atzīt, turklāt vēl patiešām paveikt parasti nav nemaz tik viegli! Vieglāk domāt, ka simptomi parādās kā iedzimtības sekas, kā veģetatīvās nervu sistēmas darbības traucējumi utt.

Cilvēks domā, atnākšu pie ārsta, samaksāšu naudu, ārsts iedos man burvju tabletīti, un es būšu vesels! Bet savā dzīvē neko nemainīšu. Protams, medicīnas zinātne attīstās, tā nestāv uz vietas, un ļoti iespējams, ka burvju tabletīte patiešām sniegs uzlabojumus. Bet ja psiholoģiskā problēma nav atrisināta, tā atradīs citu veidu, kā likt par sevi manīt, un tie var būt daudz nopietnāki simptomi.

Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka „Slīcēju glābšana ir viņu pašu rokās!”, neviens cits jums nevarēs palīdzēt, izņemot jūs pašus. Risinot psiholoģiskās problēmas, strādājot ar panikas lēkmēm jūs maināt savas dzīves kvalitāti un panākat ilgi gaidīto atveseļošanos!

 

Informācijas avots

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.