MANAS DOMAS

Emocionālā kontakta trūkums attiecībās

Mēdz būt tā, ka partneris neatsaucas jūsu emocionālajām vajadzībām, jo to negrib vai nespēj. Ja tas atgadās reizi pa reizei, ar tādu lietu kārtību var samierināties. Bet ko darīt, ja mīļotais cilvēks principā nav spējīgs uz emocionālu kontaktu?

Ja kaut kāda iemesla dēļ jums nav pietiekama emocionālā kontakta ar savu partneri, piemēram, tāpēc, ka viņš cieš no personības traucējumiem, tas apgrūtina partnerattiecības.  Kad jūs cenšaties uzlabot kontaktu, piedāvājot mīļotajam cilvēkam sevī ko izmainīt, viņš visticamāk jums atsaka: „Es esmu tāds, kāds esmu. Pieņem to vai ej prom."

Jūs galu galā varat sevi pārliecināt, ka patiešām labāk būs viņu pieņemt – grozies kā gribi, neviens nav pilnīgs. Un tā jūs sākat dzīvot, ievērojot partnera noteikumus, parādās pretrunas. Jūs pieņemat lēmumu saglabāt attiecības, kurās trūkst emocionālā kontakta.
Atrodoties līdzās dārgam cilvēkam, jūs sajūtat iekšēju tukšumu. Šī sajūta rodas no tā, ka jūsu attiecībās trūkst emocionālas uzskaņošanās vienam uz otru un emocionālas rezonanses, bet šīs taču ir divas svarīgākās veselīgu attiecību sastāvdaļas.

Uzskaņošanās – tā ir spēja redzēt, dzirdēt, just, interpretēt otra cilvēka verbālos un neverbālos signālus, kā arī tiem atsaukties – tā, lai viņš zinātu, ka viņu redz, dzird un saprot. Tā ir smalka, sarežģīta un ārkārtīgi delikāta divu cilvēku, divu sarežģītu bioloģisku un psiholoģisku sistēmu „deja”.

Rezonanse – tas ir sarežģīts ātras informācijas apmaiņas process, un vispirms jau neverbālās. Rezonanse ļauj izveidot kontaktu dziļā, zemapziņas līmenī. Tā rada emocionālo harmoniju. Tieši tā saista māti un viņas mazuli. Rezonanse – tas ir mīlestības mehānisms, pastāvīga savstarpējā emocionālā reakcija, sava veida sinhrona jūtu deja.

KAD JŪS IGNORĒ
Piekrītot attiecībām pēc svešiem noteikumiem: nekādu konfliktu un stresa un nekāda emocionāla kontakta – jūs nolemjat sevi neapmierinātībai.
Attiecībās ar cilvēkiem, kuriem ir pārāk grūti izveidot pilnvērtīgu emocionālo kontaktu, no jums vienalga tiks pieprasīta iesaistīšanās. Bet jūs drīz vien sapratīsiet, ka šāda saskarsme ir ļoti virspusēja un nespēj apmierināt jūsu dziļākās vajadzības pēc sapratnes un pieņemšanas. Jūs principā pavadāt laiku ar cilvēku, kurš it kā ir līdzās, bet tajā pašā laikā jūs „neredz” vai viņam iespējams pat jūsu klātbūtne ir vienaldzīga.

Savienībā ar partneri, kurš nav uz jums uzskaņojies, kura jūtas nevibrē ar jūsējām vienā līmenī, izveidojas pretrunīga dinamika. Piekrītot turpināt attiecības, jo „neviens jau nav ideāls”, jūs nokļūstat lamatās, pieķeroties tam, kurš jūs ignorē emocionālā līmenī.
Jūs centīsieties „pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir”, bet sāpes turpināsies.

Sākumā jūs vienkārši saprotat, ka pārāk daudz gaidījāt, tāpēc cenšaties pielāgoties. Attiecīgā procesa laikā jūs saprotat, ka no šī cilvēka tā arī nekad nesagaidīsiet emocionālu siltumu. Jūs cenšaties to pieņemt, mēģināt „mīlēt viņu atsevišķi, nošķirti”, nesaņemot no attiecībām gaidīto.
Pat ja mīļotais cilvēks sūta jums īsziņas, vēstules, jūs runājaties, kopīgi ejat uz kafejnīcu, vienalga saskarsmē viņš jūs emocionāli ignorē. Un tas ir ļoti sāpīgi, jo jūs saprotat, ka attiecībām trūkst dziļuma. Tāda nošķiršanās neatbilst jūsu dabai.

Smadzenes ir radītas tā, ka jums ārkārtīgi pietrūks emocionālās saiknes ar partneri. Jūs var pārņemt trauksmains-depresīvs stāvoklis, jo smadzenes nespēs saprast, ko nozīmē jūsu pseido-tuvās attiecības ar šo cilvēku, un sāks radīt sāpīgus pārdzīvojumus, cenšoties pielāgoties situācijai.
Šīm nepatīkamajām sajūtām ir jāliek jums ko mainīt. Jūs centīsieties pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, bet sāpes turpināsies, līdz galu galā tās nomainīs nejūtīgums.

ATŠĶIRĪBA STARP REALITĀTI UN CERĪBĀM
Daudzi terapeiti iesaka klientiem pierast dzīvot telpā starp cerībām un realitāti. Cenšoties iemācīties dzīvot šajā telpā, jūs galu galā tajā pazudīsiet, izmisīgi cenšoties sajusties kā vajadzīgi un mīlēti.
It kā mīļotais ir jums līdzās, bet tajā pašā laikā šķiet, ka viņš atrodas tūkstošiem kilometru tālu. Neizbēgami parādās kognitīvā disonanse. Jums ir ārkārtīgi smagi, bet jūs neko nevarat izdarīt, jūs esat nokļuvuši slazdā. Pakāpeniski iestājas „iemācītas bezpalīdzības” stāvoklis, un jūs gluži kā robots atkārtojat ierastos rituālus, lai tikai nosargātu attiecības. Tādas attiecības, maigi izsakoties, sagādā vienīgi vilšanos.

Nākas vien atzīt: šādā savienībā jūs nekad neapmierināsiet savas emocionālās vajadzības. Lai arī cik priecīgs, patīkams un laipns būtu jūsu partneris, nekas nespēj kompensēt emocionālā tukšuma sajūtu. Sarunājoties ar viņu, jūs saprotat, ka nekas nenotiek, jūsu sirds sauciens pēc dvēseliskas tuvības nerod atbildi.
Ja būsiet pret sevi godīgi, uzzināsiet, ka attiecības un dvēseliska tuvība ar jums dārgu cilvēku ir dzīves svarīgākā daļa.

 Liedzot jums izjust patiesas dvēseliskas tuvības radītu prieku, jūsu partneris neļauj jums gūt šo svarīgo pieredzi. Un galu galā jūs sapratīsiet: saglabāt tādas attiecības var vienīgi, zaudējot sevi. Tikai – vai tas ir tā vērts?

Informācijas avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.