MANAS DOMAS

Vientulība un apslēptie resursi

Daudzi no tiem, kas izjūt vientulības smago nastu, patiesībā nemaz nav izolēti: kādam ir partneris vai draugi, citiem – bērni un darbs, vēl kādam kā vieni, tā otri... Kā gan mums trūkst? Visi mani ir pametuši, atstājuši vienu, blakus nav nevienas tuvas dvēseles... Dažādos dzīves periodos gandrīz katrs no mums ir izdzīvojis šo sajūtu, bezmaz izmisumu, lai gan varbūt ne tik asu, tikai diemžēl bieži vien daudz ilgstošāku.

Mēs tiecamies pie līdzīgi domājošiem – un bēgam no tiem, kuru intereses mums ir svešas, no tiem, kuri mūs nesaprot un, šķiet, nekad arī nesapratīs.
Piemērota sabiedrība komunikācijai – viens no priekšnoteikumiem, kura īstenošana ļauj mums sajusties laimīgiem.

Eksistenciālā vientulība dod vielu pārdomām – kas es esmu? Kāpēc esmu ieradies šajā pasaulē?

=> Un tomēr – vientulība ir daļa no eksistences, un bēgšana no tās – tas ir tāpat, kā bēgšana pašam no sevis. Iekšējais tukšums regulāri liks par sevi manīt. Īpaši asi cilvēks to sajūt krīzes brīžos: slimojot vai zaudējot kādu tuvinieku, tad šķiet, ka neviens nespēs dalīt šī zaudējuma sāpes.
Neviens nespēs labāk izprast skumjas un izmisumu par mums pašiem. Bet tieši šī eksistenciālā vientulība dod vielu pārdomām – kas es esmu? Kāpēc esmu ieradies šajā pasaulē? Kā es vēlos nodzīvot savu dzīvi? Un galu galā tas liek virzīties uz priekšu.

Vai esam paši savas (ne)laimes kalēji?
Reizēm var satikt cilvēkus, kuri dzīvo izolēti, par to nemaz nebēdājot. Pat gluži otrādi. Izskatās, ka vientulības sajūta nav saistīta ar reālajiem apstākļiem.
Vairāk kā puse cilvēku, kuri jūtas vientuļi, patiesībā nemaz nav vientuļi. Čikāgas universitātes psihologs Džons Kačioppo šī paradoksa noskaidrošanai veltīja vairākus gadus. Lūk, kādus secinājumus viņš izdarīja: tiem, kuri vientulību pārdzīvo īpaši asi, piemīt trīs īpašas rakstura iezīmes.

=> Pirmā – augsta nepieciešamība tikt atzītam, otrā – spēcīgas bailes neatbilst kādām normām, trešā – zemas spējas atbalstīt sevi ar paša domām un darbībām brīžos, kad nav neesi nodarbināts vai patiešām atrodies tālu no citiem cilvēkiem.
Turklāt, vientuļnieki, paši to nezinot, bieži vien raida signālus, kas tos var nodalīt no apkārtējiem – viņi retāk smaida, izrāda agresiju vai aizvainojamību situācijās, kad patiesībā būtu nepieciešams mierīgi sarunāt.
Mainīties, kļūt citādākam – tās ir zāles pret vientulību.
Ja vientulība ir krīzes vai trūkstoša dvēseles radinieka sekas, tad no kurienes rodas vientulība, kas ilgst gadu gadiem?
Daudzos gadījumos vientulība kalpo kā signāls, ka mums trūkst attiecību pašam ar sevi. Daudziem cilvēkiem tas ir signāls – jūs esat vientuļi, jo nepazīstat paši sevi, neinteresējaties par sevi, neticat paši sev. Jo jums nav ko pašam ar sevi darīt.

=> Vienīgais, kas mums pilnībā pieder – tie esam mēs paši. Mēs paši sev esam tas vienīgais draugs, kurš nekad nepametīs.
Kāpēc ir noticis tā, ka vairs neuzskatām, ka esam pelnījuši paši savu interesi? Kāpēc esam pārstājuši lūkoties sevī?
Ja esam nokārtojuši attiecības ar sevi, ja pieņemam savu iekšējo būtību, tad vienmēr ir kāds, ar ko un par ko parunāt. Tiesa gan, mēdz būt traucējoši apstākļi.

Vientulība: ciešanas vai ceļš pie sevis?
Kas ietekmē mūsu saskari pašam ar sevi?
Slimības ierobežo mūsu iespējas, traucē izbaudīt dzīves prieku un pastiprina izolāciju - bieži vien pat neskatoties uz tuvinieku rūpēm, vai ja tādu nav.
Pamestības sajūta saasina dažādus dzīves periodus: pusaudža gadus, kad ķermenī notiek svarīgas pārmaiņas, pieaugšanas sākuma stadijā, kad minstināmies starp saplūšanu ar citiem un nepieciešamību pēc patstāvības. Un vecumdienas, kad mainās dzīves stils, kad tiek zaudēts daudzi draugu un mīļotu cilvēku.
Un visbeidzot šos pārdzīvojumus ietekmē mūsu pašu priekšstati par vientulību. Jo biedējošāka tā šķiet, jo sliktāk sajūtamies, kad esam vientuļi. Sabiedrība to asociē ar asocialitāti, egoismu, neveiksmēm – un nekas no tā visa nepalīdz sadraudzēties ar vientulību.

=> Nav viegli to noslāpēt: pētījumi parāda, ka vientulība aktivizē tās pašas smadzeņu zonas, kuras ir atbildīgas par fizisko sāpju atpazīšanu. Ne velti cietumos pārkāpējus mēz ievietot karceros.
Tikt atšķirtam no citiem cilvēkiem – tas ir sods. Iespējams, tas pat ir pats sliktākais sods, jo līdzīgi domājošo sabiedrība mums ir nepieciešama gluži kā gaiss, ko elpojam.

Un tomēr, reizēm ir nepieciešams pabūt divatā ar sevi. Lielie rakstnieki, mākslinieki un domātāji novērtēja vientulību kā svarīgu sevis iepazīšanas, radošuma un pašattīstības resursu. „Ir jāatvēl sev vietiņa, kura būtu tikai jūsējā, kurā jūs varētu veidot savu patieso brīvību,” ieteica Monteņs, kurš iepazina slimības un tuva drauga nāves smago pieredzi. Šī vietiņa nav vieninieka kamera, tas nav karceris.

Tā ir vieta, kur apziņa sarunājas pati ar sevi un mācās iztikt bez nepieciešamības pēc izklaidēm un nodarbēm. Tās ir mājas, kur varam dzīvot mierā un sapratnē paši ar sevi, neieslīgstot egoistiskā, narciskā izolētībā.
Mūsu uzdevums ir iekārtot šo vietu tā, kā uzskatām to par vajadzīgu. Tā ir mūsu vieta, un tikai mēs paši esam par to atbildīgi.

Informācijas avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.