MANAS DOMAS

Par depresijas vērtīgumu

Cilvēka dzīvē nekad nebūs iespējama nebeidzama laime, mūžīga mīlestība, pastāvīgs prieks un labsajūta. Lai arī cik sirsnīgi mums to vēlētu katrā dzimšanas dienā un Jaunajā Gadā.

Tā ir utopiska un nereāla ideja, ka cilvēks var (vai vēl sliktāk – viņam tas ir obligāti jādara) pastāvīgi būt laimīgs un izjust vienīgi pozitīvas emocijas. Šāda ideja līdz ar savu realizācijas neiespējamību noniecina cilvēcisko dzīvi. Kad pie manis atnāk un saka: gribu allaž justies laimīgs – es atbildu, ka tas nekādi nav iespējams.

Ar šo ievadu gribu sākt sarunu par normāliem un likumsakarīgiem cilvēka dzīves momentiem – par epizodisku veiksmes, mīlestības, prieka un apmierinājuma trūkumu. Par izmisuma, depresijas, skumju, sarūgtinājuma un bezcerības epizodēm.

Bieži vien gribas no šīm epizodēm izvairīties un tās neievērot. Gribas no tām atbrīvoties, novērsties, gribas tās noniecināt un aizbēgt. Šādi stāvokļi ir nepatīkami, un tieši tāpēc mūsu domāšanai tie kļūst nesvarīgi un „slikti”.

Bet es gribu uzrakstīt par depresijas pieredzes vērtīgumu, par tās nozīmi ikviena cilvēka dzīvē, par šāda stāvokļa normālumu un likumsakarību.

KAS IR DEPRESIJA
Dzīve nav iespējama bez kāpumiem un kritumiem, jo nevar ik sekundi apmierināt absolūti visas cilvēka vajadzības, turklāt vēl nevainojamā veidā. Reiz kādas kārtējās filozofiskās sarunas laikā draugs man pateica: un ja nu dzīve uz zemes – tā arī ir tā elle?

Tā pati elle, kurā visi tā baidās nonākt pēc nāves? Jā, kaut kas šajā metaforā tomēr ir. Mēs, cilvēki, pēc būtības esam radīti, lai izdzīvotu sāpes un zaudējumus, lai būtu dzīvi, mums visu laiku ir jājūt kontrasti, jādzīvo ambivalencē (pretrunās) – lai izjustu prieka pilnīgumu, ir jāizjūt arī skumju pilnīgums...

Depresijas stāvoklis atspoguļo apspiestu skumju stāvokli, kad cilvēks pietiekami ilgu laiku atrodas izmisumā, kad gribas būt mazaktīvam, kad daudzas lietas dzīvē kļūst mazsvarīgas, kad par tām kļūst „vienalga”, kad trūkst tālākās dzīves jēgas, kad galvā ir tikai sērīgas, pelēkas, triviālas nākotnes ainas. Varbūt vispār nav nekādas jēgas dzīvot?

KĀPĒC IESTĀJAS DEPRESIJA
Reiz mēs noteikti bijām laimīgi. Reiz mums tiešām bija labi, varbūt pat – ļoti labi. Bet tagad kaut kāda iemesla dēļ viss ir mainījies. Un tas, kas reiz bija par pamatu tam labajam, ir beidzies. Tieši nonākšana pretējā (dvēseles sāpes, nepatikšanas, kad trūkst resursa kaut ko izmainīt, bezpalīdzības sajūta) rada depresijas situāciju. Kad es tieši šobrīd nevaru izdarīt tā, lai atgrieztu iepriekšējo stāvokli.

Tā var būt situācija, kad cilvēks reāli zaudē kādu tuvinieku, tā var būt nozīmīgu attiecību izjukšana, sociālā statusa maiņa, tā var būt arī ilūziju un cerību zaudēšana, kad cilvēks domāja, ka viss notiek pēc plāna, bet iecerētais kaut kā nepavisam negrib īstenoties.

Depresijas stāvoklis vienmēr ir saistīts ar personīgās bezpalīdzības izjūtu, tikai šajā gadījumā savu bezspēcību neizdodas pieņemt. Neizdodas arī pamanīt otru pusi – savu paša spēku un varu. Kad cenšamies atbrīvoties no depresijas... mēs liedzam sev iespēju saprast par sevi ko svarīgu. Mēs liedzam sev iespēju pieņemt to sevis daļu, kurai „it kā nevajadzētu mūsos būt”, mēs liedzam sev iespēju būt godīgiem pašiem pret sevi.

Mēs aizsargājamies. Meklējam to, kas varētu mūs atbrīvot no personīgās patiesības – kārtējās romantiskās attiecības, garšīgu ēdienu, skaistu lietu iegādi, darbu 24/7, ceļojumus, jaunus iespaidus utt. Arī draugi tā parasti iesaka: „Aizbrauc kaut kur, izvēdini galvu!”. Bet mēs taču zinām, ka vienmēr un visur ņemam sevi līdzi.

Protams, ka uz laiku kalnu skaistums, daba, jūra vai okeāns mums palīdzēs pārslēgt savu uzmanību, bet... atgriežoties mājās, mēs vienalga domāsim par galveno – par to, ka esam zaudējuši galveno dzīves jēgu, kura kalpoja mums n-tos gadus, par to, ka vairs neko negribas, par to, ka dzīves notikumi ir kļuvuši maznozīmīgi.
 Un vairs nav tik svarīgi, kā tas bija agrāk, notiks, piemēram, kaut kas mūsu dzīvē, vai nenotiks (tikšanās, svētki, algas diena). Vai es vispār rīt būšu dzīvs(a)? Kāda starpība...
Tas ir tas, par ko mums vēsta depresija. Iespējams, ka kaut kā vērtība mūsu dzīvē bijusi pārāk augsta. Iespējams, ka cerības atrasties pastāvīgā kaifā, ir pārspīlētas. Depresija vispirms jau ir iespēja beidzot satikties ar sevi tādu, kāds esi patiesībā, no kāda esam rūpīgi un skrupulozi izvairījušies daudzu gadu garumā.

Mūsu gudrais organisms dod mums beidzot iespēju pārstāt satraukties un „uzturēt” uz sejas „uzlikto” skaisto smaidu. Pārstāt bēgt, sasniegt, iegūt medaļas un zvaigznītes uzplečiem. Pārstāt gaidīt nebeidzamu laimi. Pārstāt spēlēt un beidzot palūkoties pašam uz sevi. Saredzēt sevi – īstu.

Depresija ļauj uzdot sev galveno jautājumu – kas man šajā dzīvē ir patiešām svarīgi? Ko es patiešām novērtēju? Kuras vērtības es atzīstu? Kādu scenāriju es izspēlēju? Vai es dzīvoju savu dzīvi? Ko es daru – vai es cenšos būt labs priekš citiem? Vai es gribu gūt viņu atzinību, kārtējo „like” manai soctīklos ievietotajai fotogrāfijai?

Vai šis „like” man nozīmēs, ka viņi mani mīl, ka esmu labs, ka mani pieņem? Bet reiz tieši tādā pašā veidā gribējās saņemt uzslavu no mammas un tēta! Tāpēc es laikā tīrīju zobus, biju ļoti paklausīgs, tīrs un kārtīgs – attaisnoju viņu cerības, tieši tāpat kā šobrīd soctīklos – cenšos attaisnot savu draugu cerības.
Depresija dod mums iespēju beidzot uzstādīt sev tos jautājumus, kurus agrāk neuzdrošinājāmies pajautāt. Bieži vien tieši ilgstošs depresīvs stāvoklis (kad daudz kas ir izmēģināts, bet nekas nepalīdz) beidzot motivē mūs doties pie psihoterapeita un sākt tikt skaidrībā pašam ar sevi. Kas man ir svarīgi?

Kā es gribu dzīvot? Kā man tikt galā ar savu šā brīža dzīvi... Kā man Būt tādam, kādam jau nu man izdodas būt? Un psihoterapeits šajā gadījumā būs kā pavadonis, kurš turēs aiz rokas un izgaismos ceļu ar lukturīti. „Iesim paskatīties, kas atrodas šeit, vēl paskatīsimies arī te...”

Šī pastaiga pa psihes slepenajiem koridoriem un tuneļiem – reizēm ir aizraujoša, reizēm biedējoša, bieži vien sāpīga, bet brīžiem pilna īstiem atklājumiem. Un pats galvenais – mans pavadonis, viņš tur mani aiz rokas, viņš šajā ceļā ir kopā ar mani.
Un tas ir tik labi! Es neesmu viens. Iespējams, ka mums dzīvē gribētos pat ne tik daudz pastāvīga prieka un nebeidzamas laimes, cik nepārtrauktas sajūtas, ka kāds tur mūsu roku. Sajūtu, ka mēs neesam vieni.

Informācijas avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.