MANAS DOMAS

Panikas lēkmes - stipro problēma

Bieži nākas dzirdēt jautājumu: „Kā uzvarē/pārvarēt bailes panikas lēkmes laikā?” Galvenā kļūda, kas cilvēku vēl vairāk attālina no atveseļošanās, ir vēlme pārvarēt panikas lēkmi un nobēdzināt bailes atpakaļ, tur, no kurienes tās cenšas izkļūt.

Pēc būtības, viens no panikas lēkmju iemesliem ir tas, ka psihotraumatiska notikuma laikā cilvēks pārdzīvo ārkārtīgi spēcīgas bailes, kas iespiežas zemapziņā un turpina tur atrasties tik ilgi, kamēr cilvēks nonāk kaut kādā veidā līdzīgā situācijā (bieži vien tas notiek neapzinātā līmenī).

Zemapziņā asociatīvi izveidojas traumējošais notikums, un tā reaģē tieši uz šo notikumu, nevis uz to, kas attiecīgajā brīdī patiesībā notiek ar cilvēku. Cilvēka ķermenis stresa situācijās izdala adrenalīnu, kura uzdevums ir sagatavot ķermeni cīņai vai bēgšanai no bīstamās situācijas: paātrinās sirdsdarbība un elpošana.

Tā rezultātā plaušu ventilācija pastiprinās, parādās galvas reibonis, roku un kāju stīvums, pirkstu tirpoņa un svīšana. Bieži vien cilvēku pārņem drebuļi un nelabums. Visa apkārtējā telpa var šķist nereāla; cilvēkam rodas sajūta, ka viņš jūk prātā vai mirst. Un galvenais – pārņem spēcīgas bailes, kam nav patiesībā nekādas saistības ar notiekošo situāciju.

Panikas lēkmes – šī bieži vien ir stipru cilvēku slimība, savas vājākās personības puses noliegšanas sekas – tās sevis daļas, kura piemīt katram cilvēkam, tās ir sekas, kas rodas no nemitīgas cīņas pašam ar sevi.

Viens no cilvēka iekšējiem uzstādījumiem, kas pastiprina panikas lēkmes: „Nedrīkst baidīties!”

Tam var būt daudz iemeslu, bet visbiežāk ar šo problēmu saskaras cilvēki, kuriem bijuši valdonīgi, kontrolējoši un autoritāri vecāki, kuri nav atzinuši sava bērna tiesības kaut vai reizēm būt vājam (un parasti, kā likums, to ir lieguši arī paši sev).

Šādās ģimenēs bieži vien valda aizliegums izpaust savas emocijas, tāpēc, lai nesarūgtinātu vecākus un izbēgtu no soda, bērniem ir nācies sevi visu laiku pārvarēt.

Panikas lēkmes ir ‘ērtu bērnu’ problēma, kuri ir pieraduši nežēloties un neraudāt. Lielu daļu negatīvo emociju šādi bērni nav pārdzīvojuši, bet iespieduši dziļi savā zemapziņā. Tāpēc šīs spēcīgās bailes, kas nostrādājušas par panikas lēkmes starta pogu, pēc šī paša scenārija tiek zibenīgi nobēdzinātas atpakaļ zemapziņā. Cilvēks var just iekšēju trauksmi, bet viņš to pastāvīgi kontrolē, neļaujot ienākt apziņā.

Šie cilvēki ir pieraduši ciest diskomfortu, viņiem bieži ir grūti sadzirdēt sevi, jo bērnībā ir bijis ārkārtīgi daudz „tev obligāti vajag” un „nedrīkst”, savukārt ļoti maz „gribu” un „drīkst”. Bieži vien viņi kļuva par savu vecāku nebeidzamo cerību tvertni. Ir jāmācās tikai uz desmitniekiem, vienmēr ir jābūt stipram, nedrīkst baidīties, nedrīkst raudāt un žēloties, nedrīkst atslābināties.

Tam „nedrīkst atslābināties” būtu pievēršama atsevišķa uzmanība, jo tas ir nozīmīgs panikas lēkmju veidošanās elements. Šis vārds ietver sevī jēdzienu ‘vājš’. Zemapziņa šādu atslābināšanos uztver kā vājuma izpausmi.

Panikas lēkmēm pakļauto cilvēku vecāki paši bieži vien cietuši no paaugstināta spriedzes līmeņa, līdz ar to savam bērnam viņi stāsta, ka pasaule ir ļoti bīstama, tāpēc nekādā gadījumā nedrīkst atslābināties, jo ik brīdi ir jābūt gatavam atvairīt tās uzbrukumu.

Šādos cilvēkos valda izteikts un dominējošs Iekšējais Vecāks un ir novērojama vāja saite ar Iekšējo Bērnu, kura pārraudzībā atrodas emocijas, patiesās vēlmes, spēja būt vājam un bezrūpīgam. Šie cilvēki negribot ir atteikušies no tās savas personības daļas, kas ir spējīga izjust spēcīgas emocijas, baidīties, raudāt, bēdāties un sērot.
Panikas lēkme ir apslāpētas bailes, kas uzvilktas kā atspere, kura kuru katru brīdi var izlēkt ārpusē. Bailes kliedz: „Paskaties taču uz mani! Es esmu! Tu vairs nevari mani tā iespiest atpakaļ. Necīnies ar mani, apzinies mani un beidzot izdzīvo.

Pieņem savu vājo pusi kā savas personības daļu.” Nekas nepaņem tik daudz spēka, cik cīņa pašam ar sevi. Bet lai apzinātos un izdzīvotu emocijas, kuras ilgu laiku turētas tumsā, ir jāļauj sev vienlaicīgi būt gan stipram, gan vājam – lai abas šīs daļas apvienotu, reizēm ir nepieciešama speciālista palīdzība.

Aprakstītais panikas lēkmju rašanās mehānisms, protams, nav universāls visos gadījumos, tomēr tas ir plaši izplatīts.

Informācijas avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.