MANAS DOMAS

Kāpēc tieši Labdarība?

Šo jautājumu es dzirdu ik uz soļa. Man to jautā ļoti bieži. Tajā brīdī es patiešām apmulstu un nezinu ko atbildēt. Gribās uzreiz skaidrot un it kā taisnoties par to, ko daru. Pārņem dīvainas sajūtas. Kāpēc Labdarība? …… to pat nevar paskaidrot, tas slēpjas drīzāk, sajūtās nevis vārdos.

Internetā atradu tādu, kā definīciju vārdam “Labdarība”: “Par labdarību tiek saukts tikums pateicoties kuram, tā mīlestība, kādu mēs izjūtam katrs pret sevi, tiek pārnesta uz citiem cilvēkiem ar kuriem mūs nesaista draudzības vai radniecības saites, pat uz pilnīgi mums nepazīstamiem cilvēkiem, pret kuriem mums nav nekādu saistību un no kuriem mēs neceram neko saņemt.
Tas, kurš dara labu citam, vēl vairāk dara labu pašam sev - ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku.”

Es gan teiktu, ka labo darbu darīšana ir, kā “labā narkotika”. Kopš atceros sevi darbojoties par labu kādam, pēc katra padarīta darbiņa rodas vēl vairāki projekti labiem darbiņiem. Jūs jautāsiet, kā viņi tā rodas? Nezinu, vienkārši smadzenes tā iekārtotas, ka atkal tiek ģenerētas jaunas un jaunas idejas. Vai visam var rast izskaidrojumu? Laikam nē un, vai vajag!

Jautājumus saņemu dažādus – kāpēc Labdarība? Kas man par to? Kā izvēlos, kam? Kur dabūju finansējumu? Kā varu noorganizēt bez finansējuma? Kā ienāca doma vispār ar ko tādu nodarboties, kur nu vēl dibināt biedrību? Kā ir pacietība tam visam un laiks?
Labos darbus cilvēki nedara tāpēc, lai kaut ko par to iegūtu. Te es domāju patiesi tos, kuri darbojas šā vārda patiesajā nozīmē. Kā jau teicu, tā ir kā “Labā narkotika”, kas tā ievelk, ka pat doma nenāk prātā no tā atteikties. Tas ir tas GANDARĪJUMS, kas rodas pēc katra kārtējā projekta realizēšanas.

Nedz privātpersonai, nedz biedrībai bieži (pārsvarā) nav pašai sava finansējuma, toties ir iespēja palūgt to kādam citam. Tikai atšķirība ir viena – ja lūdz privātpersona, tad viņai mazas cerības un pozitīvu rezultātu, jo klāt nāk kaudze ar jautājumiem un bažām, vai finansējums tiks izlietots un nonāks mērķī. Kas attiecas uz juridisko personu, tad te tas izsekošanas ceļš vieglāks. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc tomēr nolēmu par labu biedrības dibināšanai.

Nākošais aspekts ir – uzticības iekarošana. Tas laikam ir pats grūtākais, jo cilvēki netic, ka ziedojums, vai tas būtu mantas izteiksmē, vai naudas, nonāks paredzētajā, jeb solītajā mērķī. Arī es agrāk tāpat domāju, kad ziedoju citiem projektiem, kurus pati neorganizēju.
Šajā periodā, kad vadu labdarības biedrību, ļoti piedomāju pie tā, lai vairotu uzticību un līdzcilvēku uzticēšanos biedrības darbam un izvirzītajiem projektiem. Tieši šī iemesla pēc arī tapa mājas lapa, lai tur var ieskatīties, izlasīt un pārliecināties, ka ziedojums sasniedzis adresātu.

Kas attiecas uz projektu radīšanu un realizēšanu, tad te man jāsaka, ka lielu lomu spēlē cilvēka īpašības, kā tādas – uzņēmība, neatlaidība, komunikabilitāte, ambīcijas, drosme, mērķtiecība, cilvēcīgums, iejūtība, spēja uzklausīt, spēja lūgt, spēja pieņemt atteikumus, spēja distancēties no negācijām…..

Jūs jautāsiet, kā tas viss ietekmē projektu virzību? Cilvēks, kurš nespēj uzrunāt svešu cilvēku (potenciālo ziedotāju), nespēj atzīt, ka nepieciešama palīdzība, nav mērķtiecīgs, diez vai varēs jebko izdarīt.

Varu pastāstīt, kā rodas pamatā NSUS biedrības projekti – ir divi ceļi, kā ienāk pirmā informācija/doma. Viens ceļš, biedrību uzrunā palīgā saucējs, otrs ceļš – dzeru vakarā tēju un prātoju, kam varētu palīdzēt! Kur ir tas “klusais palīgā sauciens” man blakus, kuram nepieciešama palīdzība, bet kurš vēl “nekliedz’ pēc tās. Tad nu sēžos pie datora, meklēju bērnu namus, pansionātus, rakstu soc. Dienestam un pati “uzprasos” nākt palīgā. Un te nu arī rodas tas jautājums – kam tev to visu? Nezinu, tā ir tāda nepieciešamība un viss.

Kad ir noķerts “palīgā sauciens”, tad tiek izsludināts projekts un domāts par tā iespējami ātrāko risinājumu. Tad nu sākas tas, kam ir nepieciešamas tās cilvēka īpašības, par ko rakstīju iepriekš. Te nu ir jābūt drosmei, uzņēmībai, neatlaidībai utt, lai uzrunātu finansētājus/ziedotājus, skaidrotu projekta mērķi un pārliecinātu, ka finansējums/ziedojums ir ļoti svarīgs. Projekta ietvaros ir jāizzina lūdzēja vajadzības/sāpe, un jāatrod risinājums. Šis process ir visgarākais un laikietilpīgākais. Šajā posmā tevi izmet pa durvīm, bet tu neatlaidīgi rāpies pa logu, tad izmet pa logu un tu neatlaidīgi rāpies caur skursteni…..un klauvējies un klauvējies un klauvējies!

Ir gadījumi, ka durvis vispār neatveras! Agrāk to uztvēru personīgi, pārdzīvoju, nesapratu tādu attieksmi, jo es taču caur to tikai vēlos palīdzēt tiem, kam iet visgrūtāk. Tas taču nav vajadzīgs man personīgi! Ar laiku tu paliec tāds takā neuzņēmīgāks pret atteikumiem, un uztvert tos vairs tik kā rezultātu savam darbam. Rezultāts nekad nav ne pozitīvs, nedz negatīvs, tas ir un paliks tikai REZULTĀTS!

Nezinu, kā citiem labo darbu darītājiem, bet man šis viss – domas, meklējumi, projekti notiek 24/7. Bieži vien vēlos vakaros pat ir bijušas sarunas ar Palīgā saucējiem, bērnu namu vadībām, atbalstītājiem. Kopā plānojam un skatāmies, kā varam projektos katrs ieguldīt savu artavu, lai izdotos. Kā mēdzu teikt, ka biedrībai un projektos iesaistītajiem, nav tāda termina, kā “darbalaiks”.

Tā kā atbildēt uz jautājumiem, kurus saņemu ikdienā, nemaz nevaru, pat, ja pacenstos. Katram pašam jāiesaistās visā šajā labdarības procesā, lai sajustu, kā ir. Tikai katrs pats, to izjūtot uz savas ādas, varēs atbildēt uz šiem mūžseniem jautājumiem un izprast šo darbu būtību un pēcgaršu. Jebkuram ir iespēja izdarīt ko labu. Labdarība nav spiesta lieta, tas ir aicinājums. Vai nu sirds jūt šo aicinājumu, vai nejūt! Piespiest nevar un nevajag.

Noteikti ir un būs cilvēki, kuriem būs cits viedoklis par šo visu, bet…..tādi nu mēs esam, ar dažādiem dzīves gājumiem, dažādu pieredzi un dažādiem viedokļiem. Es to respektēju un cienu.

Es esmu izvēlējusies iet šādu ceļu un esmu priecīga, ka man ir dota iespēja darīt šīs labās lietas un iepriecināt tos, kam prieciņa tā mazāk iedalīts šajā dzīvē. Iespējams tā ir mana misija un es to pieņemu ar prieku!

Pa šo biedrības darbības laiku un vēl laiku kopš 2000. gada, esmu iepazinu daudz labus cilvēkus, kuri nejautā, bet dara, kuri piedāvā paši palīdzību, kad ierauga kārtējo izsludināto biedrības projektu. Tad arī šiem cilvēkiem varētu uzdot to pašu jautājumu – kāpēc tu to dari? Un noteikti būs tās pašas atbildes vai apmulsums, kā man!

Ko, ar šo visu, es gribēju pateikt vai nodot Jums?!

Negaidiet personīgu uzaicinājumu, nākošos Ziemassvētkus vai citu PAREIZO/ĪSTO LAIKU, paveraties apkārt, ieraugiet/sadzirdiet “klusos palīgā saucienus” un rīkojaties. Ja esat privātpersona un nevarat izsludināt projektu un neziniet, kā viņu (projektu) “izkustināt” no vietas, tad droši rakstiet man (NSUS biedrībai) un skatīsimies, ko varēsim darīt lietas labā.

Un vēl viena svarīga lieta, biedrība un personīgi es, nekad nesolu nevienam, ka varēšu izdarīt visu un atrisināt visu, bet tas neliedz man mēģināt, uzrunāt esošos un potenciālos sadarbības partnerus un darīt visu savas kompetences ietvaros, lai maksimāli palīdzētu.

Es ļoti ceru, ka kaut kas no manas pieredzes un rakstītā tevi aizķēra un liks aizdomāties par to, kas ir labdarība un kā tas viss notiek (NSUS biedrības un manā skatījumā). Ja tā, tad man par to prieks, ka varēju padalīties ar pieredzi.

Vēlos no sirds pateikties saviem sadarbības partneriem, tiem cilvēkiem, kuri ir uzticējušies tam, ko daru, atbalsta mani un projektus, velta tam savu dārgo laiku un finanses. Ticiet man, es to ļoti novērtēju, bet iespējams, ka šad tad aizmirstās pateikt “skaļo” paldies.

Ceru, ka arī turpmāk mēs būsim atvērti visam labajam un pozitīvajam kopā!

P.S. Ja jūs, ik katrs, redzētu, kā iemirdzas bērnu, jauniešu un senioru actiņas, kad viņiem tiek sniegta palīdzība, kad viņi tiek iepriecināti ar ko jauku……..kaut Jūs kādreiz to izbaudītu …….TAS IEDVESMO VĒL MILJONS JAUNIEM LABIEM DARBIEM!

Paldies par to, ka Jūs esat, labās sirdis!

Raksta autore

Liga Leontine Uzulniece paraksts

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.