MANAS DOMAS

"Audzēja" līkločos kopā ...

….. atskan telefona zvans no mammas un klausulē klusums, bet jūtu, ka šis klusums kliedz tik skaļi, ka tas iziet cauri visam mana prātam, ķermenim un tā neskaitāmas reizes turpu un šurpu…… to sajūtu nekad dzīvē neaizmirsīšu…..

 Tad man sāk birt kaudze ar jautājumiem un saku mammai – “nu stāsti, kas ir, ko teica, kas jādara?” ……. Joprojām mamma klusē un šis klusums ietin visu manu pasauli bezcerībā, panikā un paralizē mani….. grūti elpot, acis miglojas, rokas dreb, parunāt nevar………. Beidzot sadzirdu atbildi: “audzējs”

Un te nu esam jau iemestas tajos “audzēja” ceļa līkločos, kuros nonāk ikviens, kas sadzirdējis savā dzīvē šo baiso vārdu “audzējs”.
Rakstu un atkal mana dvēsele un prāts ārdās, jo nekādi negrib to visu atcerēties ….. bet varbūt mans stāsts palīdzēs kādam citam, kurš ir apjucis, neziņā, kuram pasaule ir sagruvusi ….. palīdzēs pacelties tam visam pāri, sakārtot domas un paskatīties uz to ar zināmu mieru.
Jā, mana mamma sadzirdēja šo vārdu savā dzīvē 2015. gada beigās un pa šo laiku ir noiets asaru, smieklu, smaguma, kritumu, cēlumu, apņemšanās, mācīšanās, uzdrošināšanās, pārvērtēšanas ceļš un zinu, ka viss būs labi.

Esmu kļuvusi par līdzatkarīgu cilvēku, jo esmu mammas tuvumā ik sekundi, telefona zvana attālumā, slimnīcā, klātienē, visur, jo tā jābūt, citādi nevar būt.

Biju klāt pirmajā minūtē pēc pirmās operācijas, lūdzu Dieviņu un tā katru dienu, līdz mamma brauca mājās. Jā, man bija un ir bailes. Man ir bailes no brīža, kad eju prom no mammas, līdz brīdim, kad atkal satieku. Esmu, kā “nostiepta atspere”, kura nekad neatlaiž, jo nevaru vairs iedomāties citu sajūtu stāvokli sev. Sirdsmiera nav un bailes, trauksme ir normāls ikdienas stāvoklis.

Tad nāk nezināmais – ķīmijterapija. Neviena no mums nezin, kā būs, kas būs, kā mamma jutīsies, ko tas dos……. atkal bailes un neziņa. Mammai zvanu visu terapijas laiku, prasot, kā viņa jūtās pēc katra zāļu piliena, jo man galvenais dzirdēt viņas balsi, ka jūtas labi, ka nekādu sliktu izjūtu nav…….


Tā paiet pirmā ķīmijas terapijas reize, tad nāk otrā ……. Un tad nāk tas, par ko brīdināja ārsts – “mati”……. tie sāk krist ārā. Manai mammai “Mati”, tā ir rota un ja ar to kaut kas notiek – traģēdija.
Es sevī meklēju kaut kādu izeju no šīs situācijas, kā mammai palīdzēt vieglāk pārvarēt šo matu izkrišanas periodu un saglabāt viņas pašapziņu neskartu. Es piedāvāju lēnām pašām griezt nost matus pa centimetram, lai mazgājot tos, neliktos, ka rokās paliek kaudze un, lai acis un prāts nebīstas. Sākumā mamma nepiekrīt, bet …….. lēnām runājot un motivējot, nonākam pie kompromisa, ka darām tā, lai acis mazāk baidās no redzētā.

Kad griežu mammai matus, redzu viņas tādu, kā bezpalīdzības un kauna skatu acīs, tādu, kā izmisumu un mūžseno jautājumu “Kāpēc tas notika ar mani?” …… un es nevaru sniegt viņai atbildi, man žņaudzas sirds, riju asaras, jo mamma tās nedrīkst redzēt. Šim procesam jābūt maksimāli vieglam un jāmēģina tajā atrast arī kāda pozitīvā nots un tad smejoties vienojamies, ka izaugs taču vēl biezāki un skaistāki, kā bija…..

Nu jau pirmais ķīmijas kurss iet uz beigām un arī mati ir pazuduši, kaut gan aug jau jauni, par ko priecājamies, kā mazi bērni par katru izauguši milimetru. Jau plānojam jauno matu nokrāsošanu, kaut arī tikai milimetrs, bet kārtībai jābūt.

Pirms mati pazūd, braucam uz parūku veikalu un skatāmies labāko risinājumu situācijai un labsajūtai. Ieejot tādā veikalā, mulsums ir milzīgs, mamma apjūk, man gribas skriet ārā, bet nevar. Ir jāpārvar visas sliktās sajūtas un drosmīgi jāskatās situācijai acīs. Tiek atrasta gan jauka parūka, gan skaists kokvilnas lakatiņš.

Iekšējā sajūta joprojām žņaudz, liekas, ka zeme paveras un izkritīšu cauri. Visu laiku motivēju mammu un sevi un zinu, ka nedrīkst birt neviena asara. Nu redz, esam nodrošinājušas to brīdi, kad matu vairs nebūs un būs nepieciešams nesāt parūku.  Mammai ilgi bija jāpierod pie parūkas, gan fiziski un vēl vairāk emocionāli. Mammai mati taču bija rota…….

Visā šajā laika posmā es katru dienu 10x runāju ar mammu pa telefonu, lai ne mirkli mamma nav viena ar savām domām. Kad mamma paceļ klausuli, es jau māku nolasīt viņas pašsajūtu, par to nejautājot. Mēs abas vienojamies, ka nerunāsim par tēmu “audzējs”, runāsim par visu ko citu, krāsim pozitīvās sajūtas, meklēsim visā pozitīvo, skaisto, pamācošo.

Vienojamies, ka mamma brauks uz visiem manas labdarības biedrības pasākumiem, piedalīsies tajos, lai nav jāpaliek vienai ar sevi.
Tāpat vienojamies, ka nekas dzīvē nedrīkst apstāties tikai tāpēc, ka esam uz šī “neziņas” ceļa. Pirms pirmās operācijas norunājām, ka es neatceļu nevienu labdarības pasākumu, kaut arī tāds notika otrajā dienā pēc mammas operācijas. Mamma neļauj man apstāties darbos, projektos, jo tas priecē arī viņu.

Laika posmā pēc pirmās operācijas un ķīmijterapijas, abas esam pārvērtējušas dzīvi, prioritātes, pieņēmušas daudz vērtīgu lēmumu, mainījušas domāšanu. Tikai nav mainījies viens – joprojām līdztekus ir neziņa, bailes, “novilktās atsperes” sajūta.
Mamma rokas pa internetu, meklē dažādus rakstus par audzēja tēmu, dara to, ko nekad dzīvē nav darījusi……..meklē atbildi uz jautājumu “Kāpēc?”. To pašu daru arī es ….. bet zinu, ka neviens tādu atbildi nedos……vienkārši jāpiepilda sevi ar pozitīvo, tad negatīvajam nebūs vairs vietas.

Un te nāk otrais vilnis……..otrā operācija …….. smagāka atveseļošanās, otra ķīmijterapija, otro reizi krīt mati …….. notikumi neļauj atslābināties un mēs pieņemam šo situāciju un nu jau pa šo ceļu ejam ar citu skatījumu uz situāciju, ar pārvērtētu dzīvi un prioritātēm.
Pa šiem diviem gadiem ir mainījusies reakcija uz ārstu paziņojumiem, analīžu rezultātiem, diagnozēm. Ja sākumā mamma, kā strauss “slēpās smiltīs” un neskatījās, kas papīros rakstīts un gaidīja, ka to izstāstīs daktere, tad tagad to visu lasa un nebaidās (piebildīšu, ka mamma nostrādāja ātrajā palīdzībā 43 gadi un par medicīnu zina visu). Vismaz nav tā, kā bija. To varētu saukt par tādu, kā imunitāti uz notiekošo. Visus šos divus gadus, ejam roku rokā ar mammu pa šo ceļu ….. neziņas ceļu, jaunu vērtību ceļu, jo mēs esam stipras meitenes un tas viss mūs tikai pārbauda…..

Caur visu šo saskatām to, par ko varam dzīvē priecāties, smaidīt. Katra diena ir vērtīga, katrai dienai ir savs uzdevums, katra diena jādzīvo un jāizbauda. Turpinām kalt plānus, priecāties, smieties, runāties, rūpēties par veselību, atbalstīt un visu, kas rada tikai un vienīgi pozitīvas emocijas.

Esam vienojušās, ka runāsim un stāstīsim visu, kā jūtamies, kas notiek vai nenotiek. Uz šo dienu mamma ir metusi mieru arī informācijas meklējumiem internetā, jo tas nav vajadzīgs. Ir jādzīvo, kā jūt un neviens raksts, ieteikums nelīdzēs, ja to neizjutīsi caur sevi un neizjutīsi, ka pašam vajadzīgs. Tikai pats organisms var zināt, kas viņam nepieciešams un kad nepieciešams. Mamma mācās klausīties sevī, nelaist caur sevi negācijas, teikt ko domā un neturēt sevī, saskatīt pozitīvo pat lietainā un mākoņainā dienā.

Piedodiet, ja mans raksts ir haotisks un mētājos no domas pie domas, bet ja dzīvē ej šo līdzatkarības ceļu, tad domas nemaz nav iespējams salikt pa plauktiem…. Tās pašas klejo un savaldīt tās ir grūti.
Kā arī es nevaru uzrakstīt visas sajūtas, emocijas kas valda šajā ceļā……..un te negribu teikt, ka tās ir jāizjūt katram pašam. Kaut nekad Jums nebūtu tādas jāizjūt.

Es ilgi domāju, vai rakstīt šo rakstu vai nē un ja to izlasīs mana mamma, tad noteikti mani sabārs, ka esmu pastāstījusi visiem, bet mans mērķis bija pastāstīt, ka šo ceļu var iet roku rokā, kas vissvarīgākais. Esiet kopā ar saviem mīļajiem, kuri dzīvē ir sadzirdējuši šo vārdu “audzējs”, neatlaidiet viņus ne soli, palīdziet neiekrist depresijā, neatstājiet vienus.

Ticiet man, milzīgais izmisums, kritiens, apmulsums, bailes, neziņa, mīkstas kājas, drebošas rokas, acīs migla, galvā juceklis ir tikai pašā sākumā, ar laiku cilvēks pierod pie situācijas un sāk pieslēgties prāts un tiek domāts risinājums, notiek rīcība, iestājas konkrēta dienas kārtība ………. Un viss mainās……prioritātes, dzīves uztvere.

Dzīve mūs pārbauda dažādos veidos un skatās, kā mēs uzvedamies, rīkojamies, reaģējam. Nekas nenotiek tāpat vien…… kādreiz, ar šādiem notikumiem dzīve mums liek paskatīties uz iepriekš notiekošo citām acīm, ja reiz pats to labprātīgi negribēji saprast, liek apstāties un padomāt un beidzot veltīt laiku sev, ko vienmēr atlikām uz vēlāku.

Ja kādu šis mans stāsts ir uzrunājis un esi nonācis tādā pašā situācijā, bet nezini, kā par to runāt, tas tevi žņaudz un nevari to vairs turēt iekšā, jo elpai vairs nav vietas……..vari darīt zināmu un iespējams, ka izrunāta sāpe Tev savukārt palīdzēs palīdzēt tavam mīļajam un tuvajam cilvēkam.

Atcerieties vienu, ja Jūs nevarat faktiski palīdzēt, esiet vienkārši blakus un dodiet savam mīļajam cilvēkam drošības un atbalsta sajūtu. Jo arī es apzinos, ka nekādi nevaru fiziski palīdzēt šajā ceļa, kā būt blakus ik sekundi, lai mamma zina, ka “lidošu” pie viņas, ja viņai tas būs nepieciešams un nekas cits svarīgāks man nebūs tajā brīdī……

Ja ejot šo ceļu, es varēšu palīdzēt arī tev šo ceļu iet vieglāk, tad mans stāsts būs padarījis labu darbiņu.

Pārdomājot dzīvi un turpinot iet kopā ar mammu,
Līga Uzulniece

 

Mans mammucis aizgāja taisaulē
10.08.2017. pl.: 19:30

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

© Līgas Domātava. Visas tiesības paturētas.