Dzīve ir kā gaisa balona lidojums... tajā mēs lidojam ar mums tuviem un mīļiem cilvēkiem, paceļamies sapņos, laižamies lejā realitātē, dažkārt nomainās pasažieri - tie iekāpj un izkāpj no šī gaisa balona. Daži ar Tevi paceļas sapņos, izsapņo kopā tos.... daži baidās sapņot un paliek lejā - realitātē.
Ezītis — Cik tomēr ir labi, ka mēs esam viens otram! Lācītis pamāja ar galvu.
Ezītis — Tu tikai iedomājies: manis nav, tu sēdi viens un nav, ar ko parunāt!
Psiholoģijas pasniedzēja staigāja pa auditoriju un stāstīja par stresa menedžmentu. Kad viņa pacēla rokās ūdens glāzi, tad visi gaidīja, ka tūlīt atskanēs jautājums, vai tā ir pustukša vai puspilna. Tā vietā, ar smaidu sejā, viņa jautāja: “Cik smaga ir šī glāze?”
Šo jautājumu es dzirdu ik uz soļa. Man to jautā ļoti bieži. Tajā brīdī es patiešām apmulstu un nezinu ko atbildēt. Gribās uzreiz skaidrot un it kā taisnoties par to, ko daru. Pārņem dīvainas sajūtas. Kāpēc Labdarība? …… to pat nevar paskaidrot, tas slēpjas drīzāk, sajūtās nevis vārdos.