Japānā kāda leģenda vēsta - kad cilvēka dvēselīte dodas uz debesīm, Dievs dāvina viņam logu, no kura dvēselīte var redzēt savus mīļos un tuvos cilvēkus, kuri palikuši uz zemes. Uz palodzes stāv ziediņš un uz ziediņa zariņa ir zvaniņš.

Kad kāds uz zemes no cilvēkiem atceras par šo dvēselīti, ieskanas zvaniņš. Kad saka par dvēselīti labus vārdus - uzspīd saulīte. Bet kad par dvēselīti raud, sāk līt lietus un uzplauksts ziediņš un priecē dvēselīti.

Pirmajās dienās, kad dvēselīte nonāk debesīs, bieži skan zvaniņš, piemin dvēselīti, cilvēki raud, sērojot par dvēselīti. Jau pēc kāda laika, zvaniņš sāk retāk skanēt, saulīte mazāk spīdēt, pavisam maz līst lietus un ziediņš pamazām sāk novīst.

Katrai dvēslītei ir jābūt uz zemes kādam cilvēkam, kurš par viņu atceras, saka labus vārdus un lūgs, lai dvēslītei ir gaišs ceļš mūžībā. Lai visiem, kas devušies debesīs - zvaniņš skan un ziediņš skaisti zied.

No interneta dzīlēm. Tulkots.