Kā būtu, ja tu tā patiešàm uzņemtos atbildību par savu dzīvi un iekšēji pieaugtu?
Sāktu runāt ar sevi caur pirmo personu, nevis tālu tēlu.
Piemēram:
~ nevis, - man beidzās nauda, bet - es izvēlējos visu naudu iztērēt
~ nevis, - mani aizvainoja, bet - es neaizsargāju savas robežas.
~ nevis, - man nesanāca, bet - es neizdarīju vai nepamēģināju vēlreiz.
~ nevis, - es nevaru izpaust sevi, bet - es negribu sevi paust.
~ nevis, - es nevaru izšķirties ar cilvēku, kuru nemīlu, bet - es neko nedaru, lai kļūtu laimīga.
~ nevis, - manā dzīvē nekas nemainās, bet - es esmu pieradusi dzīvot stresā, sāpēs, ciešanās un runāt par to, kas mani satrauc, nevis reāli kaut ko darīt.
~ nevis, - viņš man dara pāri, bet - es atļauju sev darīt pāri.
~ nevis, - es nevaru atrast jaunu darbu, bet - es esmu nogurusi un negribu strādāt, bet citu risinājumu neredzu.
~ nevis, - man nepietiek līdzekļi, bet - es neko šobrīd nedaru, lai mani līdzekļi palielinātos.
~ nevis, - man neveicas, bet - es nemainu savu domāšanu un attieksmi...
~ nevis, - mans partneris padara mani atkarīgu, bet - es esmu tik atkarīga no sava partnera, cik pati to gribu. Man ir izdevīgi būt atkarīgai, nevis atbildīgai par sevi.
~ nevis, - es nevaru, bet - es šobrīd negribu.
~ nevis, - man nekas nesanāk, nav jēgas sākt, bet - es izvēlos sasalt katras jaunas izvēles priekšā un attaisnot nedarīšanu ar pagātnes neizdošanos.
Sāpīgi. Bet tas atsvaidzina..
Atbildība ir baigā Brīvība.
Kad pārstājam sev melot, atveras realitāte.
