Ierados uz norādīto adresi un pāris reizes uztaurēju ar skaņas signālu. Pagāja dažas minūtes un es uztaurēju vēl pāris reizes. Tā, kā šis bija mans pēdējais brauciens manā maiņā, es domāju, ka jābrauc prom, bet es tomēr piegāju pie durvīm un pieklauvēju.. “tikai minūti”, atbildēja veca, novārguša cilvēka balss. Es dzirdēju, kaut ko velkamies pa grīdu.
Cilvēki ir kopā, kamēr vien viņi grib būt kopā. Ne pienākums, ne parāds, ne gods, ne morāle, ne bērni nepiesien vienu cilvēku pie otra. Kad cilvēks vēlas aiziet, viņš aizies no mājas, no bērniem, no mirstošā. Kamēr negrib – paliks blakus.
Visiem ir zināms, ka saulespuķes tiecas pēc gaismas. Tomēr reti, kurš zina, ka mākoņainās dienās tās pagriež galvu un meklē enerģiju viena otrā. Pat visdrūmākajās dienās tās nenoliec galvu un nepadodas. Tās skatās viena uz otru. Ar paceltu galvu, tiecoties vienai pēc otras, tiecoties pēc gaismas.
..... un tad kādā brīdi Tu sapurinies un saproti, ka esi sevi pazaudējis, pazaudējis darbā, ko dari ikdienā, pazaudējis neizlēmībā, pazaudējis bailēs, kuras Tevi paralizē un liedz rīkoties. Tu esi pietiekami baidījies, svārstījies, bijis neizlēmīgs. Ir bijis bailes pārkāpt "suņa asti", bet laiks iet, laiks nekad neapstājas, laiks ir visvarīgākais, kas mums dots un to nedrīkst izniekot, to nedrīkst necienīt.
Pa taku iet Laime,
Un piemiedz ar aci.
– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….
Pašā Dieva pasaules viducī dzīvoja maza, pelēka vabolīte. Visi pārējie kukaiņi lepojās ar savām košajām krāsām un viņai nepievērsa nekādu uzmanību, bet strīpainā kolorado vabole vispār to izsmēja un ķircināja.
Mandalu krāsošana, krāsu terapija, domu sakārtošana, miera iegūšana.
