MANAS DOMAS

Tu vari pat tad, kad Tu nevari. Kalna Stāsts

Tu vari pat tad, kad Tu nevari .... tas tā patiešām ir. Mana pieredze to lieliski pierāda. Man bija tā izdevība doties uz Wicklow Mountains National Park (Īrija) un kāpt kalnā, kas priekš manis (sajūtu līmenī) bija neiespējamā misija. Uzzinot par šo kalnu, tā augstumu, takām, kas viņā ved ..... sev biju teikusi, ka tas nav priekš manis. Gar kalna pakāji pastaigāties ir forši, bet kāpt šajā kalnā... nu nē, paldies.

Un tad pienāk viens brīdis, kad tu esi nolikts izvēles priekšā. Esi kalna pakājē, skaties uz tā virsotni, sirds daudzās, parādās trauksme un pēc kādas sekundes jau pārvēršas panikā. Un vēl pēc kādas sekundes jau pilns Veģetatīvās Distonijas spektrs sajūtu.

Un tad tu sapurinies, stāsti sev, ka mēģināsi kāpt tik tālu, cik varēsi. Ja jutīsi, ka nevarēsi, tad neturpināsi un iesi atpakaļ, lejā. Beidzot esmu vienojusies ar sevi, ka sākšu soli pa solim kāpt kalnā. Kā arī paliek kauns no sevis, kad redzu, ka kalnā kāpj seniori ...... tad kā paliek ar mani, kas es esmu nevarīgāka? Sirds dauzās, liekas, ka asinsspiediens uzkāpis atrāk par mani šajā kalnā, spēks kaut kur pazūd, jāpieliek liela piepūle katram mazākajam solītim. Īsts murgs, bet sperti tikai pirmie 10 soļi.

Tad saprotu, ka jāsāk pareizi elpot, jāmotivē sevi, nav jākoncentrējas uz trauksmi un paniku, jābauda dabas skati, jādzer ūdens, jāizbauda process. Viegli pateikt, grūti izdarīt, bet soli pa solim tas tomēr izdodas. Jau pēc kāda laika sprīža esmu kalna vidū. Atelpas pēc baudu dabu un turpinu sev stāstīt, ka esmu malacis, tik augstu esmu jau tikusi ..... jāturpina lēnām tādā pašā garā.

Man izaicinājums turpinās. Turpinu kāpt arvien augstāk un augstāk. Kalnā ved no dēļiem izveidota taka, skaisti dabas skati apkārt, bet VD sajūtas mani nepamet. Tās uzstājīgi turpina dejot savu deju un traucēt man baudīt dabas skaistumu un pašu kalnā kāpšanas procesu.

Nu jau esmu tik augstu, ka sajūta, ka esmu pašā kalna galā, bet tad izrādās, ka ceļš kalnā tomēr jāturpina. Un te manī notika lūzuma punkts un VD sajūtas sāka dominēt tik stipri, ka likās, ka man ir beigas. Beigas, vēl netiekot līdz kalna galam. Man bija jāņem pauze, jāsāk strīdēties ar VD un lūgt viņai, ka ļoti vēlos izbaudīt šo kalnā kāpšanas procesu, baudīt dabu, svaigu gaisu un izjust labas sajūtas. Ļoti lūdzos, lai man tas tiek atļauts. Tad vēlreiz sapurinājos un soli pa solim turpināju ceļu kalnā. Jāsaka, ka pēdējiem spēkiem.

ligaskalns

Pilnīgi saprotu, ka kādam šis stāsts liksies nekas īpašs un to nesapratīs, bet tam, kuram ikdiena paiet kopā ar VD - būs pilnīgi izprotams, saprotams, izjūtams. Šāda sevis pārvarēšana un izaicinājuma pieņemšana ir cīņa un ceļš uz atlabšanu un labsajūtas atgūšanu.

Turpinās mans kalna stāsts un esmu jau kalna virsotnē. Iekšējās sajūtas nav aprakstāmas, iekšā ir visu iespējamo sajūtu virpulis, ka tu neizjūti sevi, kā vienu veselu, bet ķermenis dzīvo savu dzīvi, prāts savu. Bet tici man, sāk parādīties atvieglojuma, gandarījuma, pacēluma, prieka sajūta. Es esmu pārvarējusi traucējošās sajūtas, kas man par visām varītēm gribēja pierādīt, ka es nevaru to paveikt.

Kalna virsotne ir sasniegta, tagad varu doties lejā. Tieši dodoties lejā no kalna manī sāka pamazām izzust VD sajūtas, iestājās vairāk vai mazāk miera sajūta un es sāku izjust pašu piedzīvojumu, baudu pašu procesu, elpoju svaigu gaisu, izbaudīju kalnu varenību, ik pa solim apstājos, lai sajustu šīs vietas enerģētiku.

Viss mans ceļš kalnā augšā un lejā, un mana cīņa ar pieņemto izaicinājumu un nepadošanās traucējošām sajūtām, bija 4h gara un mērāma 14,57 km.

Šis mans Kalna Stāsts ir man pašai lielisks pierādījums tam, ka jāmāk ir pieņemt aizaicinājumi, jāizkāpj no savas ierastās komforta zonas, nedrīkst padoties pie pirmajām grūtībām, jāmotivē sevi, jāmāk baudīt, jāliela sevi par jebkuru mazāko solīti pretī saviem mērķiem.

Šodien, atceroties par šo manu augstāko piedzīvojumu, saprotu, ka es varu pat tad, kad es nevaru. Kā arī saprotu, kas man jāpiedzīvo, lai to sev pierādītu. Bet tas bija tā vērts un tagad šo Kalna Stāstu sev lieku, kā piemēru arī nākošajiem plāniem un mērķiem. Esmu gandarīta par paveikto un lepojos ar sevi.

Kalna stāsts ir manis pašas piemērs sev! Un kamēr to rakstīju, no jauna izdzīvoju visu to sajūtu gammu un atskatos uz to ar lepnumu par sevi, par to, ka nepadevos pie pirmajām grūtībām.

Tici, arī Tev izdosies tavs Kalna Stāsts! Kalns ir Simbols! Kāds būs Tavs nākamais Kalns?

 

Stāsta autore

Liga Leontine Uzulniece paraksts

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

Copyright © 2015 - 2021 Domātava