Jau vairākus gadus esmu apbrīnojusi tos, kuriem viena no ikdienas aktivitātēm ir skriešana. Esmu apbrīnojusi tos, kuri piedalās maratonos, skrien dažāda garuma distances. Vienmēr esmu uzdevusi sev jautājumu - kā viņi to var?!
Neignorē aizkaitinājumu. Neignorē nevienu no savām emocijām, sajūtām. Tavas Dusmas ir aisberga redzamā daļa. Neredzamajā daļā slēpjas patiesie iemesli dēļ kuriem tu ātri uzsvilsties, aizkaitinies, uzsprāgsti. Pēc kā, visbiežāk, iekrīti vainas un kauna stāvoklī. Un tā pa riņķi.
Vārdi, kurus saista ar trauksmi un trauksmainiem cilvēkiem, bieži vien ir visai nicinoši. Sabiedrība augstu vērtē cilvēku “drosmi”, “spēku”, spēju “tikt galā” un tiecas nonievāt tos, kuri izjūt bailes vai izrāda vājumu.
Galvenais Džo Dispenzas atklājums ir sekojošs: smadzenes neatšķir fizisko un garīgo pieredzi. Vienkāršāk sakot “pelēkās vielas” šūnas absolūti neatšķir reālo, t.i. materiālo, no iedomātā, t.i. no domām! Vairums cilvēku nezina, ka ārsta pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi.
Dažreiz vienkārši vairāk nav laika.
Mums ikdienā bieži vien ir atruna: "Ja man būtu tas un tas, tad es varētu darīt to un to!"
Tevī parādās tā kņudinošā sajūta pakrūtē, tevī aug enerģija, kas mudina tevi uz jauniem mērķiem, jauniem sasniegumiem. Noteikti esi jutusi šādu sajūtu, ka nu tūlīt, tūlīt tavā dzīvē kaut kam jāmainās. Tūlīt, tūlīt nāks iespējas, lai sasniegtu jaunas virsotnes. Un tu sāc rosīties un pat it kā atdzimt no jauna.
Ir brīži, kad ļoti gribas izjust siltu un nomierinošu skaņu, lai visa kņada, kas apkārt, izgaist un paliec tikai tu. Tu - sevi mīlot, ļaujot atvilkt elpu, restartēties.
