MANAS DOMAS

Domu un sajūtu grāmata man ir ļoti svarīga. Tajā varu izrunāt visu, kas manī sakrājies un ko labprāt pastāstītu kādam, kurš mācētu uzklausīt. Bet mācētu uzklausīt no sirds, bez pārmetimiem, aizspriedumiem. Diemžēl mūsu straujajā laimentā tas reti kad ir pieejams un iespējams. Tieši šī iemesla pēc rakstu un izrakstu visu, kas manī krājas.

Negaidīta un pavisam nesaprotama ziņa, pēc kuras cilvēks atslēdzas no tīkla un kļūst nepieejams. Dīvaina tirpšana kreisajā pusē, kas nepāriet arī pēc atpūtas un 30 kaut kādiem tur pilieniem. Diezgan mierīga saruna ar kolēģi, kas noslēdzas ar mājienu uz gaidāmām nepatikšanām, kuras "iespējams tevi nemaz neskars, bet ja nu...".

Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku.
Tā viendien ejot skatos - uz soliņa sēž meitene ar bēdīgu seju un notraipītās drēbēs. Visi gāja viņai garām. Godīgi sakot, arī es neuzdrošinājos viņai pieiet un gāju tālāk. Atskatīdamies. Nodomāju, ka parks jau nu nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām uzkavēties, bet - kas man daļa.

Tu vari pat tad, kad Tu nevari .... tas tā patiešām ir. Mana pieredze to lieliski pierāda. Man bija tā izdevība doties uz Wicklow Mountains National Park (Īrija) un kāpt kalnā, kas priekš manis (sajūtu līmenī) bija neiespējamā misija. Uzzinot par šo kalnu, tā augstumu, takām, kas viņā ved ..... sev biju teikusi, ka tas nav priekš manis. Gar kalna pakāji pastaigāties ir forši, bet kāpt šajā kalnā... nu nē, paldies.

Ierados uz norādīto adresi un pāris reizes uztaurēju ar skaņas signālu. Pagāja dažas minūtes un es uztaurēju vēl pāris reizes. Tā, kā šis bija mans pēdējais brauciens manā maiņā, es domāju, ka jābrauc prom, bet es tomēr piegāju pie durvīm un pieklauvēju.. “tikai minūti”, atbildēja veca, novārguša cilvēka balss. Es dzirdēju, kaut ko velkamies pa grīdu.

Cilvēki ir kopā, kamēr vien viņi grib būt kopā. Ne pienākums, ne parāds, ne gods, ne morāle, ne bērni nepiesien vienu cilvēku pie otra. Kad cilvēks vēlas aiziet, viņš aizies no mājas, no bērniem, no mirstošā. Kamēr negrib – paliks blakus.

Visiem ir zināms, ka saulespuķes tiecas pēc gaismas. Tomēr reti, kurš zina, ka mākoņainās dienās tās pagriež galvu un meklē enerģiju viena otrā. Pat visdrūmākajās dienās tās nenoliec galvu un nepadodas. Tās skatās viena uz otru. Ar paceltu galvu, tiecoties vienai pēc otras, tiecoties pēc gaismas.

logo

E-pasts: liga@luoffice.lv

Copyright © 2015 - 2021 Domātava