Sievietei strīds ir iespēja izpaust savas emocijas, bet priekš vīrieša strīds ir cīņa par viedokli. Mēs esam dažādi domājoši, jūtoši un dažādi arī paužam sevi. Pieaugušo cilvēku pasaulē no strīdiem nebaidās un arī no krīzēm nebaidās. Baidās no tā, ka blakus būs cilvēks, kuram nepietiks brieduma iziet cauri strīdiem, krīzēm un grūtībām.
Vīrietis strīdas argumentēti un sieviete ar savu emocionālo pasauli priekš vīrieša ir pilnīgs haoss. Taču tā nu mēs esam iekārtoti, ka sievietes daba ir cikliska, tā ir mēness daba, viņas emocijas šūpojas augšā un lejā. Un tās emocijas kaut kur vajag likt. Uzkrāt un slimot vai atrast tām izeju saprātīgā veidā. Bet lai tas nekļūtu par pašsaprotamu vīriešu darbu un absolūtu vīrieša atbildību, uzņemt sievietes sakrātās bailes un negācijas, arī sievietei ir jāpazīst pašai sava daba un savi iekšējie procesi.
Pieaudzis un pašapzinīgs vīrietis neizjūt apdraudējumu, kad viņa sieviete ir kļuvusi emocionāla, pazaudējusies, apjukusi, raud vai citādi pauž savas emocijas. Tas nav patīkami un var būt trakoti biedējoši, taču viņš saprot, ka tāda ir sievietes daba, - emocionāla un atļaus savai sievietei izpaust sevi, nenobīsies, būs atbalstoš vai nogaidīs un samīļos savu emocijās pazaudējušos sievieti.
Nomierinājusies viņa sieviete atkal uzausīs kā saulīte un ar katru šādu pieredzētu atbalstu no partnera puses sievietē dzims arvien lielāka cieņa uz partnera spēku un mīlestību. Pilnīgi godīgi, daudzas sievietes pārdzīvo savu emocionalitāti, kautrējas no tās, izjūt to kā savu problēmu un baidās no savas emocionalitātes un dažreiz tik neparedzamās dabas.
Nepieaudzis vīrietis nespēs iedot atbalstu emocijās esošai sievietei. Viņš pats vēl ir bērna apziņā un ar partneres emocijām nav gatavs satikties. Tam vajag briedumu, vīrišķību un iekšējo psihisko spēku. Vai šāds paraugs bieži ir bijis pašu ģimenēs, no kura vīrietim mācīties, kad viņa tēvs ļoti mierpilni ir paņēmis pretim mātes emocijas un māte ir pratusi dalīties ar savām sajūtām, nevis kliegusi tad, kad katliņš ir pilns un absolūti ne par to, ko viņa jūt, bet audzinot un strostējot visus. Tad, protams, ka vīrietim būs panikā ik reiz, kad sieviete sāks skaļāk paust sevi.
Nenobriedis vīrietis sievieti emocijās vainos, pārmetīs viņai nesavāktību, izsmies, aizgriezīsies. Jo viņam, gluži vienkārši, ir bail, nav zināšanu, nav pieredze, nav velme un nav arī instrumentu, ko iesākt ar sievieti, kura ir emocijās. Blakus tādam partnerim sieviete sapratīs, ka nav vērts runāt, stāstīt, raudāt, vai citādi mēģināt izpaust savas emocijas, ka partneris nav spējīgs viņas emocijas paņemt pretim. Sieviete sāks ierauties sevī, apklusīs, sāks sevi nosodīt par savām emocijām, pārstās pati sev uzticēties un ar laiku ticēs, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Vai sameklēs citas dzirdīgas ausis. Ne velti mēdz teikt, ka visbīstamākais ir tas mirklis, kad sieviete vairāk nepauž emocijas, apklust.
Nereti iekšēji nepieaudzis vīrietis pats uzvedas nesavaldīgi un emocionāli - apvainojas, nerunā, kliedz, met visu pa gaisu, aiziet sodot visus ar savu ignoranci. Viņš vienkārši neprot risināt lietas, būvēt attiecības un komunicēt, bet prot pieprasīt savu kārtību un vajadzību apmierināšanu no visiem.
Tādā gadījumā sievietei nemaz nav iespēja paust savu sievišķo daļu, jo mājās jau ir viena “sieviete”.
Sieviete sāks neviļus apkalopt sava vīrieša emocijas, rūpēties, lai vīrieti nesadusmotu, neaizkaitinātu, nesabojātu viņam omu. Pretējā gadījumā ir jārēķinās ar vīrieša sodu emociju izvirdumi veidā pret visu ģimeni un sabojātu dienu visiem.
Burtiski partneri samainās vietām ar dabas iestatītiem mehānismu. Sieviete kļūst par atbalstošo māti iekšēji nepieaugušam vīrietim, lai saglabātu attiecības, bet neapjauš, ka tas vīrietim dod iespēju turpināt nepieaugt.
Protams, tikai iekšēji pieaugusi sieviete spēj ieaicināt savā dzīvē iekšēji nobriedušu vīrieti. Mēs nevaram prasīt no otra to, kas nav pašas apziņā ielikts, atraisīts. Līdz ar to vainot vīrieti, turpināt ar viņu dzīvot cīnoties, nosodīt, vainot un attaisnot savu nelaimīgumu, jo viņš ir nepieaudzis, bet neko nemainīt sevī, - tā ir tik pat bērnišķīga attieksme. Viens otru mēs atrodas ar savu iekšējo saturu.
Kad sievietei ir slikti, kad viņa ir nobijusies vai nogurusi pār sievieti var valdīt viņas emociju daba - tas ir veids, kā viņa dalās ar to, kas viņā notiek. Un tas ir arī veids, kā izdabūt no sevis ārā sāpīgo, attīrīties, dziedināties, atgūties.
Ja vīrietis sievieti pārtrauks emociju uzplūdā, lai pamācītu vai dotu padomu, emocijas tiek tikai uz mirkli aprautas, apstādinātas, ne izdzīvotas un atbrīvotas. Tās turpinās krāties. Emociju satricinājumā viss, ko grib redzēt un just sieviete, ka vīrietim nav vienalga, ka viņš paliks, nepametīs un neaizies. Tā ir vislielākā drošības sajūta, kuru viņa ļoti vēlas saņemt.
Es nerunāju par psihopātisku, narcisisku sievieti, kura apzināti manipulē ar savu vīrieti un visiem, kurai putas nāk par muti ik reiz, kad kaut kas nenotiek pēc viņas prāta. Tur jau ir nepieciešama speciālista palīdzība, ne vīrieša ziedošanās. Histēriska un psihopātiska sieviete ar savu uzvedību atspoguļo savas gūtās un nedziedinātās traumas, kuras ir tikai viņas spēkos un viņas atbildība dziedināt. Tā nav vīrieša atbildība.
Arī mazas meitenītes apziņā iestigušai sievietei neviens vīrietis nebūs gana labs un nespēs padarīt viņu laimīgu. Un viņa pati izņemot pieprasīšanu neko nespēj iedot vīrietim. Līdz mīlestībai ir jāizaug.
Strīds ir veids, kā cilvēki sarunājas, kārto un risina lietas. Vai var iztikt bez skaļiem strīdiem? - pilnīgi noteikti, kad cilvēks maina savu apziņu, kad starp partneriem sāk veidoties emocionālā tuvība, cieņa, atvērtība, uzticība un mīlestība. Un kad abi vai vismaz viens no partneriem sāk strādāt ar savu iekšējo pasauli, uzņemties atbildību par iekšējiem procesiem. Bet vai tas automātiski samazina sievietes vajadzību atbrīvoties no emocijām? - diez vai. Tikai ar laiku, kad sieviete sāk nonākt tuvāk sev, sāk iepazīt savu iekšējo pasauli, viņa spēj arvien vairāk pati atgūt mieru, tā neuzvilkties, pati sev būt atbalsts.
Un te nu atkrīt pieprasīšana, lai otrs ir atbalstošs tāpēc, ka man tas pienākas, man to vajag un tā tam ir jābūt. Patiesi mēs viens otram neko neesam parādā un nav nekādi likumi, kurus būtu otram rokās jāiedod. Visi esam brīvas būtnes, kurām ir iespēja piedzīvot sevi arī attiecībās.
Jo iekšēji pieaugušāks kļūst cilvēks, jo labāk viņš pārvalda pats savu dzīvi - vajadzības, emocijas, bailes, velmes utt. Un tad mēs attiecībās nepadaram otru par savu ķīlnieku un paši neļaujam sevi iecelt ķīlnieku lomā.
Jo divi pieaugušāki cilvēki izveido attiecības, jo lielāka brīvība, cieņa un sapratne veidojas starp partneriem.
Raksta kopsavilkums:
• Sievietes bieži pauž savas emocijas, kamēr vīrieši cenšas argumentēt.
• Lai attiecības būtu veiksmīgas, ir svarīgi, lai abiem partneriem būtu izpratne par savu dabu un iekšējiem procesiem.
• Vīrietis, kurš ir gatavs uzņemties atbildību par sievietes emocijām, spēj dot tai drošības sajūtu un atbalstu.
• Ja viens no partneriem nav pieaudzis un nepārvalda savas emocijas, attiecības var kļūt bērnišķīgas un tos var ietekmēt neizdzīvotas traumas.
• Tādējādi, lai izveidotu veiksmīgas attiecības, ir svarīgi, lai abiem partneriem būtu izpratne un spēja pārvaldīt savu iekšējo pasauli.
