Es šo visu nesapratu. Vienkārši vēl nebija īstais laiks. Nebija tas viedums. Un tad viss top skaidrs. Skaidrs, kā jebkad. Īstie vārdi, domas, atziņas, īstajā laikā, kad tām ir vieta un nepieciešamība. Viss tad, kad tas ir nepieciešams augšanai, sevis izzināšanai un izprašanai. - Līga Uzulniece Bokuma

“Es biju notinies tik mazs, ka nemaz nebiju. Tad mazs Kamoliņš pārtinās manī – ne par ceturtdaļu, ne pusi, bet gandrīz viss līdz galam. Viņš pats kļuva maziņš, bet es liels. Kopš tā laika mēs bieži pārtinamies, uztinamies, izlīdzināmies un atkal pārtinamies.”

Un visskaistāk ir tad, ja šī tīšanās nekad nebeidzas, ja cilvēki nebeidzami var sniegt viens otram un prast arī pieņemt, nekļūstot savtīgi. Kamols var tīties, tīties, pārtīties simtiem veidos, uztīties, notīties un vēlreiz pārtīties, bet tas nekad nebeigs savu tīšanos, viena darbība pāriet citā, un tai seko vēl kāda cita.

“Jo Visumā valda lielais kamolu nezūdamības likums” - tā Imants Ziedonis