..... un tad kādā brīdi Tu sapurinies un saproti, ka esi sevi pazaudējis, pazaudējis darbā, ko dari ikdienā, pazaudējis neizlēmībā, pazaudējis bailēs, kuras Tevi paralizē un liedz rīkoties. Tu esi pietiekami baidījies, svārstījies, bijis neizlēmīgs. Ir bijis bailes pārkāpt "suņa asti", bet laiks iet, laiks nekad neapstājas, laiks ir visvarīgākais, kas mums dots un to nedrīkst izniekot, to nedrīkst necienīt.
Pa taku iet Laime,
Un piemiedz ar aci.
– Atceries, čukstēja Mazais Eņģelis, – ja nu pēkšņi tev rodas sajūta, ka esi pazaudējies… pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās….
Pašā Dieva pasaules viducī dzīvoja maza, pelēka vabolīte. Visi pārējie kukaiņi lepojās ar savām košajām krāsām un viņai nepievērsa nekādu uzmanību, bet strīpainā kolorado vabole vispār to izsmēja un ķircināja.
Mandalu krāsošana, krāsu terapija, domu sakārtošana, miera iegūšana.
Gara galda abos galos apsēdās divi cilvēki, bet starp viņiem ēna, kura uzņēmās tulka lomu. Visi klusēja.
Pirmais sāka Viņš:
- Es tevi mīlu.
Kad vīrietis mīl sievieti, viņš to iekāro, rūpējas par viņu, izdaiļo viņu. Un viņam ir interesanti, ko viņa jūt, par ko domā. Šāds vīrietis katru dienu pēc darba nāk mājās – nevis pie mammas, nevis uz tikšanos ar draugiem, nevis uz sporta klubu. Bet mājās. PIE VIŅAS.
Bieži nākas dzirdēt jautājumu: „Kā uzvarē/pārvarēt bailes panikas lēkmes laikā?” Galvenā kļūda, kas cilvēku vēl vairāk attālina no atveseļošanās, ir vēlme pārvarēt panikas lēkmi un nobēdzināt bailes atpakaļ, tur, no kurienes tās cenšas izkļūt.
