Gara galda abos galos apsēdās divi cilvēki, bet starp viņiem ēna, kura uzņēmās tulka lomu. Visi klusēja.
Pirmais sāka Viņš:
- Es tevi mīlu.

Viņa nesadzirdēja, bet tulks paskatījās uz viņu un teica:
- Viņš saka: ”Man ir pacietība, esmu gatavs klausīties un saprast tevi”.
Viņa pasmaidīja un ar sāpi atbildēja:
- Tu vienmēr esi mācējis teikt skaistus vārdus, bet rīcību no tevis es nekad nesagaidīju.
Tulks pagriezās pret Viņu un teica:
- Viņa saka: ”Es tevi arī mīlu. Tikai mīlestība man palīdzēja šo visu pārdzīvot”.
Viņš atkal ierunājās, Viņa vārdos bija sadzirdama sāpe.
- Es vairs tā nevaru. Lai ko es darītu, tev viss nepatīk. Tu visu laiku kritizē.
Tulks pagriezās atkal pret Viņu un teica:
- Viņš saka: ”Man ir aizskarts mans ego. Viņš liek man uztvert visus tavus vārdus kā uzbruk   Lasīt tālāk umu un es pret paša gribu sāku tevī redzēt ienaidnieku”.
Viņa paskatījās uz Viņu, jau bez naida. Jau ar žēlumu, no kura līdz mīlestībai ir tikai pus solis.
- Es mēģināšu to atcerēties, bet tu pacenties nebūt vairs bērns. Laiks jau ir pieaugt, jau iet ceturtais gadu desmits!
Tulks pagriezās pret Viņu…
… viņi jau bija sadevušies rokās, plecu pie pleca. Uz sliekšņa Viņš apstājās pieskrēja pie tulka, uzsita uz pleca un teica:
- Tu esi labs! Kur to māca?
Tulks neatbildēja, viņš paskatījās uz Viņu un nočukstēja:
- Viņš saka man: ”Es gribu iemācīties saprast Viņu pats”.
Eli Bar-Yalom

Informācijas avots