Es - tavs ķermenis, un es vēršos pie tevis…
* Es izskatos tā, kā tu domā par mani. Lūdzu, domā par mani, ka esmu skaists. Un es būšu tāds!
* Kad tu domā par slimībām un centies tās atrast manī, tad man nākas pielāgoties tavām domām un es sāku slimot.
Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”. Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu. Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.
Tas ir stāvoklis, kad psihe nav tikusi galā ar kādu emocionālu pārdzīvojumu un tas ir nodots tālāk ķermenim. Šis stāvoklis tiek ierakstīts ķermeņa šūniņu atmiņā. Katram cilvēkam tāds ir.
Kādam mazāk, kādam vairāk. Kāds ar to dzīvo visu dzīvi un nesaprot, kāpēc, pat tad, ja dzīvē visa kā pietiek, vienalga jūtas nelaimīgs? Kāds nolemj ieskatīties sevī - veikt savas dzīves revīziju, izejot individuālo terapiju.
Vakardien ieguvu savā īpašumā Ilutas Repules grāmatu - Psihosomatika. Kad ķermenis rāda par ko dvēsele raud. Grāmatu sevis izzināšanai, lai atrastu atbildes uz sen seniem jautājumiem - kāpēc tieši tā un ne savādāk.
Dzīvot ir bailīgi tikai tad, kad nesaproti, kas notiek tevī pašā. Kad zini, kas notiek, un zini, ko darīt – baiļu nav. Bailes rada informācijas trūkums.
Lieciet mierā savu ķermeni, aizvāciet destruktīvās pārliecības – un tas pats izdziedināsies.
Mūsu lēmumi nevar būt pretrunā ar dabas likumiem. Mēs nespējam pretoties dabas ieliktajām funkcijām.
Mums visiem ir viena kopēja problēma – tā ir reaģēšana uz dzīvi. Cilvēks nevis izdzīvo dzīvi, bet reaģē uz to ar veciem uzvedības šabloniem. Pavērojiet sevi un paskatieties, kā jūs reaģējāt tad, kad jums bija 5 gadi un kā jūs reaģējat tagad. Ir daudz kas mainījies?
