Trauksme ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta, no tās uzreiz gribas atbrīvoties. Turklāt populāri mediji apgalvo, ka cilvēkam vienmēr ir jābūt pozitīvam, ka negatīvi pārdzīvojumi ir bezmaz vai slimība. Bet tas tā, protams, nav.
Ir tādas sievietes, kuras vairs nebaidās. Kuras baidīties ir nogurušas. Nepatikt. Neatbilst. Nezināt. Neuzspēt. Nemācēt izcept Napoleonu un pagatavot plovu. Pareizi uzzīmēt acu laineri. Viņas nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveikli. Viņām ir ko uzģērbt mugurā. Vasarā. Un rudenī. Un tā vispār nav problēma. Viņas zin, ka skaisti - tas ir iekšpusē. Viņas nebaidās noslīkt. Par cik sen dzīvo dziļumā.
Kāpēc mēs tik ļoti pieķeramies savām sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem? Pēc psihoterapeites un mācītājas Nensijas Kolleres domām, tas ir nedaudz savdabīgs un neapzināts, bet visai plaši izplatīts veids, kā justies dzīvam un rūpēties par sevi. Kā atbrīvoties no šī nesaprātīgā un kaitīgā ieraduma?
Vai esat pamanījuši cilvēkus, kuriem ir izdevies kardināli uzlabot savu dzīvi? Vēl nesen staigāja tāds neapmierināts, dusmīgs, žēlojās, cik grūti vai klusi kaktiņā cieta, bet tagad skaties – smaidīgs un skaists! Tik tiešām – cilvēki, kas labi jūtas, kam sāk veikties, pēkšņi kļūst neparasti skaisti un pievilcīgi.
Domu un sajūtu grāmata man ir ļoti svarīga. Tajā varu izrunāt visu, kas manī sakrājies un ko labprāt pastāstītu kādam, kurš mācētu uzklausīt. Bet mācētu uzklausīt no sirds, bez pārmetimiem, aizspriedumiem. Diemžēl mūsu straujajā laimentā tas reti kad ir pieejams un iespējams. Tieši šī iemesla pēc rakstu un izrakstu visu, kas manī krājas.
Negaidīta un pavisam nesaprotama ziņa, pēc kuras cilvēks atslēdzas no tīkla un kļūst nepieejams. Dīvaina tirpšana kreisajā pusē, kas nepāriet arī pēc atpūtas un 30 kaut kādiem tur pilieniem. Diezgan mierīga saruna ar kolēģi, kas noslēdzas ar mājienu uz gaidāmām nepatikšanām, kuras "iespējams tevi nemaz neskars, bet ja nu...".
Mans ceļš uz darbu iet caur kādu parku.
Tā viendien ejot skatos - uz soliņa sēž meitene ar bēdīgu seju un notraipītās drēbēs. Visi gāja viņai garām. Godīgi sakot, arī es neuzdrošinājos viņai pieiet un gāju tālāk. Atskatīdamies. Nodomāju, ka parks jau nu nav īstā vieta, kur mazām meitenēm vienām uzkavēties, bet - kas man daļa.
Tu vari pat tad, kad Tu nevari .... tas tā patiešām ir. Mana pieredze to lieliski pierāda. Man bija tā izdevība doties uz Wicklow Mountains National Park (Īrija) un kāpt kalnā, kas priekš manis (sajūtu līmenī) bija neiespējamā misija. Uzzinot par šo kalnu, tā augstumu, takām, kas viņā ved ..... sev biju teikusi, ka tas nav priekš manis. Gar kalna pakāji pastaigāties ir forši, bet kāpt šajā kalnā... nu nē, paldies.
