Jau vairākus gadus esmu apbrīnojusi tos, kuriem viena no ikdienas aktivitātēm ir skriešana. Esmu apbrīnojusi tos, kuri piedalās maratonos, skrien dažāda garuma distances. Vienmēr esmu uzdevusi sev jautājumu - kā viņi to var?!
Saprotu, ka nekad nesaņemšu šo atbildi, ja vien nesākšu skriet pati. Ļoti ilgi par to domāju, prātoju, analizēju, kā būs, ja to sākšu darīt arī es ..... Bet no tā, ka domā, nekas jau nemainās, jāsāk vien darīt un tad atnāks arī visas atbildes.
Domāts, Darīts! Esmu sākusi veikt pirmos soļus uz mērķi, ko sauc par Maratonu.
Kad biju uz starta līnijas, iekšā valdīja bailes, neziņa, minstināšanās, sirds sāka skriet, ķermenis pretojās, prāts teica - aiziet! Un re, pirmais skrējiens 240 m (reljefa vide 00:01:56) jau aiz muguras un arī otrais skrējiens 500 m (līdzens ceļš 00:03:56) aiz muguras.
Kā es tagad jūtos, pēc divām dienām, kad veicu pirmos skrējienus Maratona virzienā? Hmm, ķermenis runā visās vietās, nedaudz sāp muskuļi mugurai, tāda vispārēja sajūta, kad esi sapurināts un izkustināts viss. Ir liela gandarījuma sajūta! Viena lieta, kas man vēl jāizdara, jāiegādājas piemēroti apavi skriešanai, lai mazāk traumatiski notiek šis mans jaunais izaicinājums. Tas notiks tuvākajās dienās.
Ņemot vērā, ka kopš 8 gadu vecuma esmu kopā ar Veģetatīvo distoniju, trauksmi, tad visu apzinīgo dzīvi pieņemu dažādus izaicinājumus sev, lai tādejādi justos ar vien labāk un pārbaudītu, cik gan ir manas robežas, kurās jūtos harmoniski, un kur pārkāpju robežas, kas mani izsit no komforta zonas un liek darīt kaut ko jaunu, nezināmu, izaicinošu. Tas viss man apliecina, ka varu krietni vairāk, kā esmu/biju iedomājusies. Ar katru izaicinājumu, to arvien vairāk sev apstiprinu.
Daru to, lai pierādītu sev, ka varu, ka sanāk un rada gandarījumu. Nevienam citam nekas nav jāpierāda. Tikai sev. Atceros, ka bija laiks, ka nevarēju noiet 1 km, sākās panika, kā tikšu mājās, vai nepaliks slikti, sirds skrēja, kā negudra, spiediens leca debesīs, kājas palika mīkstas un likās, ka viss beidzies. Tagad mierīgi nostaigāju ap 20 km dienā un sajūtas lieliskas.
Bet, lai sasniegtu tādus rezultātus, bija smagi un neatlaidīgi ar sevi jāstādā katru dienu. Tāpat bija jāatzīst, ka kādā brīdī vairs nevaru tikt ar to visu galā pati un jāmeklē atbalsts pie speciālistiem - psihologa, homeopāta, fizioterapeita, Baha ziediem. Liels un nenovērtējams atbalsts bija no mammas. Palīgā papildus nāca meditācijas, pētījumu grāmatas un citi "instrumenti". Sports - riteņbraukšana, garas pastaigas dabā mežā, reitterapija, velotrenažieris, vingrošana un arī veselīga paslinkošana. Tāpat rakstu virtuālo dienasgrāmatu www.domatava.lv, kas palīdz izrakstīt domas, trauksmi, piedzīvojumus, pārdzīvojumus, kritumus un cēlumus, tādejādi iepazīt un izzināt sevi vēl vairāk.
Neskaitāmas reizes gribēju padoties, bet tad atkal cēlos un turpināju iesākto!
Apstājoties, Tu veic soļus atpakaļ un nekas nesanāks. Kaut lēnām, pa maziem solīšiem, bet jāiet uz priekšu un jāizaicina sevi atkal un atkal, tikai tad var nonākt pie nospraustā mērķa. Ja kāds man 2015. gadā būtu teicis, ka šodien varēšu mierīgi noiet 20 km un viss ir super, es teiktu, ka tās ir muļķības un tas nekad nenotiks. 2021. gada martā pieņēmu izaicinājumu kāpt Īrijas kalnos un veikt trasi 14,57 km (4h) un tas izdevās. Pieredzes Stāsts - Tu vari par tad, kad Tu nevari.
Nu re, viss izdodas, ja ir mērķis, apņemšanās, nepadošanās un vēlme justies lieliski!
Ilgi nācās sevi pierunāt un spert pirmos soļus skriešanā uz mērķi - 5km, bet sākusi esmu, tagad tikai prātīgi jāturpina. Ne mazsavrīgi ir tuvo cilvēku atbalsts un motivācija. Vieglāk tas viss uzsākams un paveicams, ja blakus tev skrien arī tavs cilvēks, kurš tevi uzmundrina, motivē, atbalsta. Tas ir ļoti svarīgi!
Neprasi man, kā un vai tas viss izdosies. Nezinu! Bet darīšu un ļoti centīšos nepadoties!
Un kāds ir Tavs nākamais izaicinājums?
Stāsta autore
