Mēs ejam pie Otra cilvēka pēc siltuma. Pēc atbalsta. Aizsardzības. Spēka. Stabilitātes. Ķermeņa kontakta. Atzinības. Uzmanības. Un vēl daudziem “pēc”. Pēc tām rūpēm, ko par maz saņēmām bērnībā. Pēc tās mīlestības, kura mums it kā pienācās, bet nez kāpēc apgāja mūs ar līkumu. Mēs ejam pie Otra ar prasību un viļamies. Tāpēc, ka Otrs atsakās būt funkcija un izpildīt visas mūsu vēlmes.
Lieliskas attiecības ar partneri var izveidoties tikai tad, ja mēs ejam pie viņa pēc viņa paša. Viss pārējais kļūst par patīkamu bonusu, bet – ne dzīves nepieciešamību. Attiecības būs dzīvas tad, kad mums ir dzīve arī bez tām. Tās izrādīsies harmoniskas, kad tajās ir brīvība un tiesības katram pateikt savu “nē”.
Un tieši tāpēc, mums vispirms pašiem jāierauga savi iekšējie “caurumi”, mums tie pašiem jāizprot un pašiem jāaizpilda. Mums ir jāizdzird un jāizdzīvo savas jūtas. Mums jāapzinās savi iekšējie procesi.
Pretējā gadījumā mēs vēršamies pie Otra, viņu pašu izslēdzot no attiecībām. Un sasitamies pret vienaldzības klintīm, tāpēc, ka neredzam viņa personību. Cīnāmies ar viņa atkarībām, tāpec, ka aizveram savas personīgas traumas. Savainojamies pret viņa vārdiem un neejam prom, jo ticam pasakām. Kad mēs iemācāmies būt spējīgi paši sev būt drošs atbalsts, īsts draugs, gādīgs vecāks, kāda cita mīlestībai vairs nav tik milzīgas nozīmes.
Pirms iet pie Otra, sper soli pie sevis. Atrodi spēku. Uzbūvē savas robežas. Ietin sevi uzmanības sedziņā. Atzīsti savus nopelnus. Ieslēdz savu iekšējo kompasu, tas parādīs pareizo mērķi un virzienu. Ļauj ieskanēties savām vajadzībām. Tad tev izdosies sevi saprast. Un iesākumā pašam sevi nodrošināt ar to, kas tik ļoti ir vajadzīgs. Bet Otrs no instrumenta pārvērtīsies par dzīvu cilvēku, attiecības ar kuru veidosies nevis no pozīcijas “vajag”, bet no patiesa “vēlos”.
Lai mums labi un silti ar sevi!
