Tas ir stāvoklis, kad psihe nav tikusi galā ar kādu emocionālu pārdzīvojumu un tas ir nodots tālāk ķermenim. Šis stāvoklis tiek ierakstīts ķermeņa šūniņu atmiņā. Katram cilvēkam tāds ir.
Kādam mazāk, kādam vairāk. Kāds ar to dzīvo visu dzīvi un nesaprot, kāpēc, pat tad, ja dzīvē visa kā pietiek, vienalga jūtas nelaimīgs? Kāds nolemj ieskatīties sevī - veikt savas dzīves revīziju, izejot individuālo terapiju.

Šis traumas stāvoklis ir kā iesaldēts emociju burbulis, kurš liek mums būt bikliem, sastingušiem, aizturēt elpu, baidīties, bēgt, uzbrukt. Dažreiz mēs šo traumu mēģinām dzēst ar pārēšanos, dažreiz ar alkohola palīdzību.

Šis iekšējais stāvoklis ir piepildīts ar milzīgu daudzumu sāpēm, neizturamām dvēseles sāpēm. Sāpes - tā ir mūsu enerģija, kura zem kāda pārdzīvojuma ietekmes nobloķējās.
Mums liekas, ka trauma ir kaut kas tāds, kuru vajag ātrāk dabūt ārā no sevis, uzlīmēt virsū plāksteri un gaidīt, kad tā pati no sevis sadzīs. Bet traumas saknes ir daudz dziļākas. Zem tās ir paslēpti mūsu neatrisinātie pārdzīvojumi. Neizspēlētie scenāriji - dažreiz savējie, dažreiz tie, kuri nāk no dzimtas.

Šī sāpe skan mūsos caur aizvainojumiem, caur bezizejas sajūtu, bezpalīdzību, caur sajūtu, ka kāds pret mani netaisnīgi izturas. Zem šiem stāvokļiem ir apspiests mūsu iekšējais spēks, kurš vēlas izlauzties uz āru, atbrīvojoties no negatīvajām pagātnes atmiņām.

Atrodot neizdzīvoto traumu, tā tiek vēlreiz izdzīvota un no tās iztek ārā tik daudz sāpju, kuras atņēma mūsu dzīves enerģiju. Tajā brīdī gribas bļaut, kost, plēst, lamāties rupjiem vārdiem.
Bet ir cilvēki, kuri baidās, ka šī sāpe iznāks ārā un viņi domā, ka nespēs tikt galā ar sāpju plūsmu. Viņi ir pieraduši apspiest sāpes, staigāt un ārstēt simptomus. Tā ir vieglāk, tā ir “drošāk”.
Tad, kad trauma tiek atbrīvota, sāpe izsāpēta, ķermenī atbloķējas milzīgs daudzums enerģijas. Cilvēks sev atgriež to sevis daļiņu, kuru pats bija šajā traumā ieslēdzis.

Kāds ir svarīgākais noteikums, lai šī atbrīvošanās notiktu?
Cilvēkam ir jābūt gatavam pieskarties savai sāpei.

Informācijas avots: Iluta Repule, Psihosomatikas terapeite