Kāpēc mēs tik ļoti pieķeramies savām sāpēm un nepatīkamiem pārdzīvojumiem? Pēc psihoterapeites un mācītājas Nensijas Kolleres domām, tas ir nedaudz savdabīgs un neapzināts, bet visai plaši izplatīts veids, kā justies dzīvam un rūpēties par sevi. Kā atbrīvoties no šī nesaprātīgā un kaitīgā ieraduma?
Vai esat kādreiz pamanījuši, cik daudz laika tērējat pārdomām par negatīvām vai sāpīgām situācijām, par lietām, kurās kaut kas nogājis greizi? Problēma nav tieši jūsos. Jaunākie statistikas dati liecina, ka 80% mūsu domu ir negatīvas, savukārt 95% - atkārtojas. Un, jo negatīvāka pieredze, jo biežāk mēs pie tās atgriežamies.
Mēs kā apmāti tiecamies pie tā, kas sāp. Kā vēsta kāds budisma sakāmvārds – mēs alkstam laimes, bet tajā pašā laikā dzenamies pakaļ ciešanām. Kāpēc?
Atkal un atkal atgriežoties pie pārdzīvojumiem, mēs principā cenšamies panākt, lai negatīvā pieredze pārveidotos. Šie „flešbeki” ir centieni labāk izprast savu sāpi, pavadīt ar to vairāk laika un likt tai aiziet. Ja uzzinām iemeslu, noskaidrojam vainīgo un ko ar to visu iesākt, tad viss būs labi.
Izklausās paradoksāli, bet mēs turamies pie savām sāpēm, cenšoties saprast, kā tās atlaist.
Ar bailēm vai jebkādu negatīvu pieredzi ir saistīs daudz nepatīkamu sajūtu. Atbildot uz nevēlēšanos to visu just, prāts mūs virza zināmajā virzienā. Tas atkal un atkal pārdomā problēmas būtību, cenšoties izvairīties no tiešām sajūtām. Prāts vienmēr dod priekšroku par sāpēm domāt, nevis tās tieši izjust.
Tieši tāpat mēs par spīti veselajam saprātam pieķeramies ciešanām, lai šādā veidā par sevi labāk parūpētos. Nepārtraukti domājot par ciešanu iemeslu, mēs jūtam, ka sāpēm ir nozīme, ka tās nav veltīgas, ka tās netiks aizmirstas. Šīs pārdomas piešķir mūsu ciešanām īpašu vērtību.
Ja pēkšņi pārtrauks atgriezties pie sāpēm, var šķist, ka esam no tām atteikušies, aizvirzījušies tālāk, pirms vēl esam tās patiesi saklausījuši un par tām parūpējušies.
Ja nemitīgi neatkārtosim sev savu vēsturi, savu stāstu, tad varam aizmirst, kas mēs esam – un kas tad notiks? Kas mēs būtu un kā dzīve izskatītos, ja mēs neatbilstu esošajam priekšstatam par sevi?
Eksistenciālā līmenī atgriešanās pie ciešanām ļauj mums sajust savu „Es”, savu eksistenci. Atrisinot kādu problēmu, mūsu prāts jūtas dzīvs un aktīvs, un tā kā mēs identificējam sevi ar savu prātu, tad šajā procesā ir iesaistīta arī sevis apzināšanās. Tieši domāšanas procesā mēs radām savu „Es”. Mēs burtiski domājam, ka eksistējam.
Atteikšanās no negatīvo domu „malšanas” pamatlīmenī var šķist bīstama. Kā mēs uzzinām, ka esam šeit, ja pārstājam iesaistīt prātu problēmu risināšanā, tajā darbībā, kura ļauj apziņai pieņemt pašam sevi? Kas notiks, ja mēs pārstāsim pastāvīgi atsaukt atmiņā priekšstatu par to, kas esam? Ja nav uzdevumu, ko risināt, mēs burtiski zaudējam savu „Es”, savu atdalītību no pasaules.
Tātad, mūsu atkarību no ciešanām zināmā mērā nosaka vēlme justies labāk, bet visa rezultātā mēs jūtamies sliktāk un ciešam vēl vairāk, nekā būtu vajadzīgs. Ko var darīt, lai atbrīvotos no šīs atkarības?
IESPĒJAMIE RISINĀJUMI
1. Attīstiet savu apzinātības līmeni. Tā ir atslēga, lai atbrīvotos no jebkura ieraduma. Sāciet pamanīt tos brīžus, kad jūs nolemjat virzīt uzmanību uz kādu notikumu vai apstākļiem, kuri jūs uztrauc. Apzinieties savu vēlmi miera brīžos ieslēgt ciešanu „druskas”. Piefiksējiet, ka to darāt.
2. Atzīstiet, ka esat iekrituši. Kad pamanīsiet, ka caur nelielu spraudziņu esat iekļuvuši savā bēdu stāstā, atzīstiet, ka tur atrodaties. Pasakiet sev skaļā balsī: „Jā, es esmu iekritis”, vai „Es to patiešām tagad daru”. Uz mirkli sastingstiet un, nezaudējot labvēlīgo attieksmi pret sevi, atzīstiet, ka esat bezspēcīgi ko izmainīt, ka ciešanas jūs tur ciešā saitītē.
3. Painteresējieties. Nekritiski pajautājiet savam prātam, ko tas vēlas panākt, pievēršot jūsu uzmanību ciešanām. Vai tas vēlas noskaidrot problēmas sakni? Pamēģināt atrast citu risinājumu? Palīdzēt jūsu sāpēm tikt sadzirdētām? Varbūt jums par tām ir jāatceras, lai varētu sevi aizsargāt citā reizē? Vai varbūt jūs baidāties justies labi? Bet varbūt šī nemitīgā nomācošo domu muļļāšana prātā jūs patiesībā nomierina? Galu galā jūs sapratīsiet, ka centieni rast vienošanos ar prātu līdzinās centieniem atslēgt pili ar banānu: tas gluži vienkārši ir neīstais instruments. Nākamreiz, kad gribēsiet tikt skaidrībā ar sāpēm, atgādiniet sev, ka ir bezjēdzīgi par to nepārtraukti domāt: jūs to jau esat pieredzējuši. Neveiksme ir patiešām liels skolotājs.
4. Novirziet uzmanību no domām par problēmām uz to reālu pārdzīvošanu. Sajūtiet, kur un kā savā ķermenī „atskan” šīs sāpes. Var uzlikt roku uz sirds un pat noskaitīt kādu dziedinošu lūgšanu. Atslēdziet galvu un iegrimstiet ķermeniskā pārdzīvojumā.
5. Pasakiet sev skaļi „nē” vai „stop”. Mēs varam iemācīties teikt „nē” sava prāta centieniem tāpat, kā sakām „nē” bērnam, kurš dara ko tādu, kas varētu viņam kaitēt. Reizēm mūsu saprātīgākajai daļai vajadzētu iejaukties un pielikt punktu šādai kaitnieciskai prāta rīcībai. Noteikti pasakiet „nē” skaļi, lai paši to dzirdētu un uztvertu to ar savām maņām, nevis kā vēl vienu negatīvi noskaņota prāta domu.
6. Pajautājiet sev, ar ko jūs riskējat, ja atlaidīsiet savas sāpes. Noskaidrojiet, kas apdraud jūsu dzīvi, ja vairs sev neatgādināsiet par slikto. Pieņemiet apzinātu lēmumu nepiepildīt savu tagadni ar pagātnes vai (iespējams) nākotnes trauksmi. Esiet drosmīgi: radiet citu identitāti, kura nav salasīta no personīgās vēstures gabaliņiem, bet ir vienmēr jauna un pastāvīgi mainās.
Darba procesā jūs sapratīsiet, ka varat būt pilnīgi veseli un laimīgi tieši šobrīd, neatgriežoties atpakaļ un nedarot to, ko darījāt iepriekš.
