MANAS DOMAS

Trauksme – tās ir neizprotamas bailes. Pieredzes

Negaidīta un pavisam nesaprotama ziņa, pēc kuras cilvēks atslēdzas no tīkla un kļūst nepieejams. Dīvaina tirpšana kreisajā pusē, kas nepāriet arī pēc atpūtas un 30 kaut kādiem tur pilieniem. Diezgan mierīga saruna ar kolēģi, kas noslēdzas ar mājienu uz gaidāmām nepatikšanām, kuras "iespējams tevi nemaz neskars, bet ja nu...".

Rezultāts - nemiers, nakts pārdomas, papildus kafijas tasītes, aizliegtās cigaretes. Trauksme. Kaut kas tevi apdraud, bet kas tieši – nav saprotams.

„Pagājušās nedēļas laikā es ļoti asi sajutu, cik spēcīgi trauksme paralizē. Agrāk man nebija ar ko salīdzināt, kad mājās kā minimums ir viens nevadāms pusaudzis, viens mazulis un viens skolēns-trakulis, trauksme – tas, visticamāk, ir nemitīgas iedarbības faktors, nevis ‘forsmažor’ apstākļi. Tas ir tā, it kā visu laiku nēsā sevī milzīgu, smagu maisu, kas neļauj palidot.

Pagājušais gads kļuva par lūzuma punktu, viss nomierinājās un it kā nostājās savās vietās. Pusaudzis nedaudz pierima, mazulīte paaugās un sāka apmeklēt dārziņu, bet vidējais hiperaktīvais skolnieks pieņēmās nedaudz svarā un negaidīti pārstāja būt tik izmisīgi kustīgs. Un es sajutu, cik daudz man patiesībā ir spēka un enerģijas.
Bet dažas dienas atpakaļ atkal nācās padzīvoties starp debesīm un zemi, nepacietīgi gaidot analīžu rezultātus, un kontrasts to tik labi parādīja. Mokies, nevari ne par ko citu padomāt, nav iedvesmas radošam darbam. Maksimums, kam resursu pietiek, ir truls roku darbs. Mizot kartupeļus.

Pat pašūt nav iespējams, jo šūšana – tā ir nākotne un prieks, kaut kā jauna radīšana, izdoma.

Un es tā padomāju: visa valsts dzīvo šādā nebeidzamā trauksmes stāvoklī jau gandrīz simts gadus. Kad nezini, no kuras puses nāks spēriens, par ko tevi nogalinās vai arestēs, vai tavi tuvinieki vēl ir dzīvi vai nē. Tu strādā, nogursti, iztērē savas vienīgās dzīves nenovērtējamo laiku, domā, piemēram, ka esi nodrošinājis sev mierīgas vecumdienas, bet te ielaužas ienaidnieki un paziņo: ‘kas bija jūsu – kļuva mūsu’.

Vai no citas vēstures: ‘visi, kam uzvārds beidzas ar ‘ovs’, sākot ar pirmdienu atrodas ārpus likuma’. Tā pat nav pēc-trauma, tā ir nebeidzama, nomācoša nāvessoda izpildes gaidīšana. Un mēs vēl brīnāmies, kāpēc mums apkārt valda tāds posts un iznīcība, kā galvās, tā uz ielas’.
ZANE, 34 GADI

Trauksme – tās ir neizprotamas bailes.

Kad cilvēks baidās no, piemēram, suņiem, tad brīžos, kad nav provocējošā faktora (suņu vai citu dzīvnieku), viņš jūtas mierīgs, atslābis, koncentrējies. Kad bailes ir nenosakāmas izcelsmes, tu visu laiku esi ‘uz vakts’, modrs, kaut ko sargā, esi gatavs aizstāvēties. Nav iespējams atslābināties, ausis kā lokatori, acis kā teleskopi.

Ka tik nepaslīd garām kaut kas tāds, kas liecina par katastrofas tuvošanos, ka tik laicīgi paspētu noreaģēt un pieņemt attiecīgus mērus. It kā kaut kur iekšā būtu uzstādīta īpaši jūtīga signalizācija, kas pēc noklusējuma uzregulēta uz maksimumu.

Tas ir trauksmes stāvoklis, ko ārsti reizēm papildina ar ‘vispārīgs’, kas nozīmē, ka visa psihiskā telpa ir pārņemta ar pārdzīvojumiem par gaidāmo nelaimi. Šis patoloģiskais stāvoklis attīstās kā rezultāts ilgstošam stresam vai spēcīgai traumai, kura netika pienācīgi pārdzīvota un izārstēta.

„Sākumā viss bija labi: mēs apprecējāmies, bija liela mīlestība, pat dievināšana. Un pirmos gadus es biju ļoti laimīga. Tad es paliku stāvoklī, piedzima meitiņa, ar vīru vēl vairāk satuvinājāmies, nu vismaz tā man šķita. Un tad vienā sekundē viss sagruva. Mēneša laikā mans tētis nomira no infarkta, pašai tika atklātas problēmas ar vairogdziedzeri, bet vīram vienlaicīgi uzradās mīļākā un kriminālatbildība kādā darba lietā.

Es pat nevarēju pienācīgi apraudāt tēva aiziešanu, jo bija jāpaķer meita, jāslēpjas, kaut kur jāsameklē nauda iztikai. Vīrs vēl vairāk attālinājās. Mamma vienkārši palika uz gultas, un māsai viņa bija jāapkopj. Es biju pilnīgi apjukusi. Pēc pusotra gada šī elle beidzās, dzīve nokārtojās, es uzsāku ārstēšanos, vīrs atgriezās, un mēs izlīgām. Bet kopš tā brīža vairs nevaru mierīgi pagulēt, sapņos kliedzu, visu laiku šķiet, ka aiz muguras vai durvīm kāds stāv. Visās istabās atstāju ieslēgtu gaismu, pat dušā mazgājos pie atvērtām durvīm. Vai es jūku prātā?”
LINDA, 37 GADI

Protams, ka nē, neviens te nejūk prātā. Noteiktā brīdī, kad situācija bija asa un nevadāma, Marinas organisms sāka strādāt hiper-mobilizācijas režīmā: visi resursi tika pielietoti aktuālo un ārkārtīgi nopietno problēmu risināšanai, tas ļāva sievietei izturēt, nesabrukt, nenonākt slimnīcā ar kādu neizārstējamu slimību, viņa ātri un izveicīgi izvairījās no briesmām, rūpējās par bērniņu, atbalstīja savu māti.

Tikai brīdī, kad reālās briesmas mazinājās, mobilizācijas komanda netika atcelta. Un psihe turpina meklēt nebūtiskas briesmas, bet kad neatrod piemērotu objektu – rada tā rēgu. Aiz durvīm neviena nav, bet šķiet, ka ir.

Atrodoties nemiera pilnā stāvoklī, kad gaidām triecienu (kurš var nākt no jebkuras puses), mēs atslēdzam visas citas dzīves programmas: zaudējam interesi par ēdienu, pretējo dzimumu, baudu, saskarsmi. Visi intelektuālie un dvēseliskie spēki tiek novirzīti trauksmes saturēšanai: jo gribas izlādēties, ierāpties klēpī kādam stipram un pieaugušam vai palīst zem segas un truli gaidīt, kad tad beidzot tā šausmu minūte pienāks.

Jūs, protams, esat dzirdējuši par eksperimentiem ar divgadīgiem bērniem, kurus mammas uz laiku atstāja vienus rotaļistabā. Daļa bērnu, izmisīgi raudot, metās pakaļ savām mātēm, pieprasīja, klauvēja pie durvīm. Citi sākumā raudāja, bet vēlāk nomierinājās audzinātāju rokās, bet vienalga nevarēja brīvi spēlēties un sēdēja maliņā, sūkājot īkšķi. Bija vēl trešā bērnu grupa, kuri ārēji nekādā veidā neizpauda savu nemieru, turpināja tik nodarboties ar to, ko bija uzsākuši pirms mammas aiziešanas.

Zinātnieki jau gribēja šo grupu raksturot kā tipu, kas ‘ātri un labi spēj adaptēties’. Bet kad šiem bērniem tika paņemtas asins analīzes un veiktas sirds ritma pārbaudes, izrādījās, ka tās ir tuvu bezsamaņas stāvoklim, vai pat infarktam. Pulss un stresa hormona – kortizola – līmenis bija prātam neaptverami. Bet tie, kas vislabāk spēja adaptēties, bija bērni, kuri skaļi protestēja un metās pakaļ mammai.

Kādus secinājumus varam izdarīt no šī eksperimenta?
Pirmkārt, ir ārkārtīgi svarīgi skaļi vārdos izpaust savas jūtas: „Es esmu nikns!” vai „Man ir ārkārtīgi bail!”. Pat nerunājot par pārdzīvojumiem (skumjām un asarām), ko izraisa tuva cilvēka zaudējums. Ja ir draudzīgs plecs, uz kura izraudāties – tad pavisam labi. Nav pleca – piesakieties uz kādiem 4-5 psihoterapeita seansiem.

Otrkārt, ir svarīgi parūpēties par sevi, lai organisms saņemtu vēstījumu ‘ir kāds, kas par tevi parūpēsies’. Ir jāēd, jādzer (lietot šķidrumu ir īpaši svarīgi!), gulēt noteiktā laikā. Nevarat aizmigt – pierakstieties pie neiropatologa, lai uz mēnesi izraksta jums miega zāles.

Treškārt, nodrošiniet sev jebkāda veida fiziskās aktivitātes svaigā gaisā.

Ķermenī trauksme izpaužas kā ‘uzbudinājums mīnus skābeklis’, kad baidāmies, mēs patiešām pārstājam normāli elpot. Senākā iedzimtā adaptīvā reakcija: izliecies miris, sastingsti, nekusties, tad lācis domās, ka esi beigts un dosies prom. Ir jāelpo, jānodrošina smadzenes ar skābekli, lai tās varētu domāt un pieņemt pareizo lēmumu. (Nootropi neiedarbojas, nekādā gadījumā neklausieties ‘re, iedzer šo, vajag pabarot smadzenes’. Nootropiskie līdzekļi vēl vairāk paaugstina nemieru un provocē agresiju. Nomierinošie līdzekļi savukārt ir iedarbīgi, bet labāk tomēr ir konsultēties ar ārstu.)

Ja kopš traumatiskā brīža ir pagājuši trīs mēneši, bet jūs vēl aizvien nevarat mierīgi gulēt, ja jūsu svars ir krities vai pieaudzis, ja salecaties pie katra telefona zvana vai skaļāka trokšņa, ir grūti sakarīgi padomāt un ir sajūta, ka pavisam vairs nav spēka – laipni lūgti pie psihoterapeita.

Jo agrāk uzsāksiet ārstēšanos, jo ātrāk dzīve sakārtosies. Īsāk sakot, esat iztērējuši visas savas rezerves (labu noskaņojumu, spēkus, izturību), un nu ir pienācis laiks tās atjaunot.

Tas, protams, gadījumā, ja jums nav iespējams uz pāris-trim mēnešiem izbraukt no pilsētas padzīvot pie dabas, saņemot pilnu pansiju. Agrāk cilvēki labi zināja šos vienkāršos likumus, ko dzīvē labi piemēroja. Tagad visiem nez kāpēc šķiet, ka ar bēdu kopā jāizguļ nakts, bet no rīta varēs pilnībā pieslēgties darbam. Tas tā nenotiek. Jūsu organisms nav gumijas lenta, tam ir nepieciešams laiks, lai atjaunotos.

Sargiet sevi!

 

Informācijas avots: Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

logo

E-pasts: domatava@domatava.lv

Copyright © 2015 - 2021 Domātava