MANAS DOMAS

Ja ģimenē vairs nav sarunu, tad nav vairs arī pašas ģimenes

Šodien sabiedrībā tā principā ir kļuvusi par normu. Viņš un viņa sarunājas ar dažādiem cilvēkiem, tikai ne viens ar otru. Bet - nerunāsim par iemesliem (vismaz pagaidām), šoreiz parunāsim par sekām. Šķiet, visiem ir zināms, ka sievietei un vīrietim ir noteikts vārdu krājums, kuru dienas laikā ir noteikti jāizrunā.

Zinātnieki apgalvo, ka vīrietim tie ir 7 000 vārdu, savukārt sievietēm – 21 000. Kas notiek, ja izteikties nav iespējams? Vīriešiem tas notiek vairāk vai mazāk mierīgi, bet kas notiek ar sievietēm?

Sievietes, vai esat pamanījušas, ka visi skaļi neizteiktie vārdi tiek izteikti iekšēji? Tas līdzinās īstenai apokalipsei galvā, jo tiek radīts ne tas pozitīvākais noskaņojums. Prāts vārās, viņam ir slikti, visi vārdi tiek virzīti iekšēji sevī, kopējais labsajūtas stāvoklis strauji pasliktinās.

Un kas notiek ārēji? Pazūd siltās jūtas pret savu vīrieti, parādās neuzticība. Sieviete vairs neredz savā vīrietī to, ko redzēja iepriekš. Aukstums – kā iekšējs, tā ārējs. Viņa attālinās no vīrieša, un tas nav labprātīgi, tas tā vienkārši notiek. Abi partneri viens no otra aizvien vairāk attālinās, pat ja atrodas vienā istabā. Sievietē parādās apātija. Viņai vairs nav vajadzīgs nekāds mājas komforts, viņa neredz jēgu kaut ko iesākt, jo atmosfēru sieviete rada vīrietim.

Viena no sievietei svarīgākajām rūpju izpausmēm ir sarunas – kad viņu uzklausa, kad ar viņu aprunājas. Sarunas – tas ir smalkais pavediens, kas sievieti saista ar vīrieti. Caur sarunām sieviete izjūt savu saikni ar vīrieti. Sieviete jūt, ka ir viņam vajadzīga. Bet, kad sarunu nav, tad nav arī sajūtas, ka par viņu rūpētos, tātad viņa arī nesaredz jēgu kaut ko darīt ģimenes labā.

Ģimenē nedrīkst klusēt. Lai arī kas notiek, ir jārunā. Mājās ir jābūt dzirdamām sarunām, jo klusēšana sagrauj jebkuru ģimeni. Nav obligāti jārunā par problēmām, sākotnēji tas var būt visai sāpīgi, tāpēc vajag runāt par to, kas neaizskar jūtas. Laikapstākļi, mājas mīluļi, draugi, māksla... Runāties var par pilnīgi jebko, vienkārši komunicēt savā starpā. Un tad, kad sajutīsiet, ka varat izskaidroties, tikai tad var uzmanīgi aizskart attiecīgo tēmu.

Klusēšana mājās rada pamatīgu spriedzi.
Tādās negribas atrasties ne viņai, ne viņam. It kā jau tikai parasta klusēšana, vienkārši viens ar otru nesarunājamies, bet tajā laikā minūti pēc minūtes partnerattiecību noturība ķieģelīti pa ķieģelītim sagrūst.
Klusēšanai parasti ir savs iemesls, bet, ja tā ieilgst un iemesls vēl aizvien nav noskaidrots, tad kļūst tikai vēl sliktāk. Partneri pie tās pierod – iemesls aizmirstas, bet klusēšana kļūst par normu.

Un mūsu priekšā jau ir nevis ģimene, bet istabas biedri, turklāt vairs nepavisam nav skaidrs, kāpēc abi dzīvo kopā. Un nemaz vairs negribas runāt, katram ir sava personīgā dzīve, savas lietas, domas un tikšanās. Katram ir sava paša pasaule, ko no otra atdala bieza, necaurejama siena. Bet iesākās viss tikai ar vienkāršu klusēšanu.
Mēs neprotam runāt par to, kas mūs satrauc; mēs nespējam un neprotam pajautāt par to, kas notiek ar otru.

Mēs no tā baidāmies, vai arī gluži vienkārši tuvinieki nav mūsu dārgākie cilvēki. Vai arī esam bezjūtīgi un savtīgi egoisti, kuriem par otru nav nekādas darīšanas, galvenais – lai ir mums pašiem, bet citādi – lai viss sadeg zilās liesmās.


Ja ģimenē vairs nav sarunu, tad nav vairs arī pašas ģimenes.

 

Informācijas avots

logo

E-pasts: liga@luoffice.lv

Copyright © 2015 - 2021 Domātava