Galvenais Džo Dispenzas atklājums ir sekojošs: smadzenes neatšķir fizisko un garīgo pieredzi. Vienkāršāk sakot “pelēkās vielas” šūnas absolūti neatšķir reālo, t.i. materiālo, no iedomātā, t.i. no domām! Vairums cilvēku nezina, ka ārsta pētījumi apziņas un neirofizioloģijas jomā sākās ar traģisku pieredzi.
Pēc tam, kad Džo Dispenzu notrieca automašīna, ārsti piedāvāja viņa bojātos skriemeļus sastiprināt ar implantu, kas vēlāk varēja izraisīt sāpes mūža garumā. Tikai šādā veidā, pēc ārstu domām, viņš varēja atkal staigāt.
Doktora Dispenzas teorija apgalvo, ka katru reizi, kad mēs piedzīvojam kaut kādu nebūt pieredzi, mēs “aktivizējam” mūsu smadzenēs milzīgu skaitu neironu, kas savukārt ietekmē mūsu fizisko stāvokli.
Tieši apziņas fenomenālais spēks, pateicoties spējai koncentrēties, rada tā sauktos sinaptiskos savienojumus – savienojumus starp neironiem. Atkārtota pieredze (situācijas, domas, sajūtas) rada stabilus neironu savienojumus, ko sauc par neironu tīkliem. Katrs tīkls patiesībā ir noteikta atmiņa, uz kuras pamata mūsu ķermenis reaģē uz līdzīgiem objektiem un situācijām nākotnē.
Saskaņā ar Dispenza teikto, visa mūsu pagātne ir “ierakstīta” smadzeņu neironu tīklos, kas veido to, kā mēs uztveram un jūtam pasauli kopumā un jo īpaši tās īpašos objektus. Tādējādi mums tikai šķiet, ka mūsu reakcijas ir spontānas. Patiesībā lielākā daļa no tām ir ieprogrammētas ar stabiliem neironu savienojumiem. Katrs objekts (stimuls) aktivizē vienu vai citu neironu tīklu, kas savukārt izraisa noteiktu ķīmisko reakciju kopumu organismā.
Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā veidā – skriet vai sastingt, būt priecīgiem vai skumjiem, satrauktiem vai letarģiskiem utt. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk kā ķīmisko procesu rezultāts esošo neironu tīklu dēļ, un to pamatā ir pagātnes pieredze.
Citiem vārdiem sakot, 99% gadījumu mēs uztveram realitāti nevis tādu, kāda tā ir, bet interpretējam to, pamatojoties uz gataviem pagātnes tēliem.
Viens secinājums no Džo Dispenzas pētījumiem attiecas uz mūsu emocijām. Stabili neironu tīkli veido neapzinātus emocionālās uzvedības modeļus, t.i. nosliece uz kādu emocionālu reakciju. Tas savukārt noved pie atkārtotas pieredzes dzīvē.
Mēs “kāpjam uz viena un tā paša grābekļa” tikai tāpēc, ka neapzināmies tā parādīšanās iemeslus! Bet iemesls ir gaužām vienkāršs – katra emocija tiek “izjusta”, jo ķermenī izdalās noteikts ķīmisko vielu komplekts, un mūsu ķermenis vienkārši kļūst kaut kādā veidā “atkarīgs” no šīm ķīmiskajām kombinācijām.
Atzīstot šo atkarību tieši par fizioloģisku atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no tās atbrīvoties. Ir vajadzīga tikai apzināta pieeja.
Bioķīmiķis, neirofiziologs, neiropsihologs, manuālais terapeits, trīs bērnu tēvs (divi no kuriem pēc Dispenzas iniciatīvas dzimuši zem ūdens, lai gan pirms 23 gadiem ASV šī metode tika uzskatīta par pilnīgu vājprātu) un ļoti apburošs cilvēks saskarsmē.
Viņš savas lekcijas lasa ar tik dzirkstošu humoru, runā par neirofizioloģiju tik vienkāršā un saprotamā valodā – īsts zinātnes entuziasts, izglīto vienkāršus cilvēkus, dāsni daloties savā 20 gadu zinātniskajā pieredzē.
Savos skaidrojumos viņš izmanto jaunākos kvantu fizikas sasniegumus un runā par to, ka jau pienācis tas laiks, ka cilvēkiem šobrīd nepietiek tikai kaut ko uzzināt, bet tagad ir pienākums savas zināšanas likt lietā: “Kāpēc gaidīt kādu īpašu brīdi vai jauna gada sākumu, lai sāktu radikāli mainīt savu domāšanu un dzīvi uz labo pusi?
Vienkārši sāc to darīt tūlīt: pārtrauc atkārtot ikdienas negatīvās uzvedības izpausmes, no kurām vēlies atbrīvoties.
Piemēram, no rīta saki sev: “Šodien es nodzīvošu dienu, nevienu netiesājot” vai “Šodien es nežēlošos un nesūdzēšos.” vai “Es šodien neuzvilkšos”….
Pamēģini darīt lietas citā secībā, piemēram, ja vispirms nomazgāji seju un pēc tam iztīrīji zobus, tagad rīkojies pretēji. Vai arī saņemies un piedod kādam. Vienkārši. Izjauc ierastās struktūras! Un tu sajutīsi neparastas un ļoti patīkamas sajūtas, tev tas patiks, nemaz nerunājot par tiem globālajiem procesiem tavā ķermenī un prātā, kurus līdz ar šo uzsāksi.
Iemācies domāt par sevi un runāt ar sevi kā ar labāko draugu. Domāšanas maiņa noved pie pamatīgām izmaiņām fiziskajā ķermenī.
Ja cilvēks objektīvi uz sevi no malas paskatītos un sev pajautātu: “Kas es esmu? Kāpēc es jūtos slikti? Kāpēc es dzīvoju tā, kā es negribu? Kas man ir jāmaina sevī? Kas tieši mani attur? No kā es gribu atbrīvoties? utt., viņš izjustu spēcīgu vēlmi nereaģēt kā iepriekš, vai nedarīt kaut ko kā agrāk – tas nozīmē, ka viņš ir izgājis cauri “apzināšanās” procesam.
Tā ir iekšējā evolūcija. Un šajā mirklī cilvēks veic lēcienu. Atbilstoši sāk mainīties personība, bet jaunai personībai ir vajadzīgs jauns ķermenis.
Tieši tā notiek spontānas dziedināšanās: ar jaunu apziņu slimība vairs nevar palikt ķermenī, jo mainās visa ķermeņa bioķīmija (mēs mainām savas domas, un tas maina procesos iesaistīto ķīmisko elementu kopumu, mūsu iekšējā vide kļūst slimībai toksiska), un cilvēks atveseļojas.
Atkarību izraisošu uzvedību (t.i., atkarību no jebkā, sākot no videospēlēm līdz aizkaitināmībai) var definēt ļoti vienkārši: to ir grūti apturēt, kad vēlies.
Ja nevari izlīst no datora un ik pēc 5 minūtēm nepārbaudīt savu sociālo tīklu lapu vai arī saproti, piemēram, ka aizkaitināmība traucē tavām attiecībām, bet nevari beigt kaitināt, tad zini, ka esi atkarīgs, nevis tikai garīgajā līmenī, bet arī bioķīmiskajā līmenī (tavs ķermenis pieprasa par šo stāvokli atbildīgo hormonu injekciju).
Zinātniski ir pierādīts, ka ķīmisko elementu darbība ilgst no 30 sekundēm līdz 2 minūtēm, un, ja tu turpini piedzīvot to vai citu stāvokli ilgāk, zini, ka pārējā laikā tu to mākslīgi uzturi sevī, ar savām domām provocējot cikliska neironu tīkla ierosināšanu un atkārtotu nevēlamu hormonu izdalīšanos, kas izraisa negatīvas emocijas, t.i. tu pats saglabā šo stāvokli sevī!
Kopumā tu brīvprātīgi izvēlies to, kā tu jūties. Labākais padoms šādās situācijās ir iemācīties pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu: dabu, sportu, komēdijas skatīšanos, jebko, kas var novērst un mainīt tavu uzmanību. Asa uzmanības pārorientēšana vājinās un “izdzēsīs” hormonu darbību, kas reaģē uz negatīvu stāvokli. Šo spēju sauc par neiroplastiskumu.
Un, jo labāk tu sevī attīstīsi šo īpašību, jo vieglāk tev būs kontrolēt savas reakcijas, kas novedīs pie ļoti daudzām izmaiņām tavā ārējās pasaules uztverē un tavā iekšējā stāvoklī. Šo procesu sauc par evolūciju.
Tāpēc, ka jaunas domas noved pie jaunām izvēlēm, jaunas izvēles rada jaunu uzvedību, jauna uzvedība rada jaunu pieredzi, jauna pieredze rada jaunas emocijas, kas kopā ar jaunu informāciju no ārpasaules sāk epiģenētiski (t.i. sekundāri) mainīt tavus gēnus.
Un tad tās jaunās emocijas, savukārt, sāk rosināt jaunas domas, un tādā veidā veidojas pašcieņa, pašapziņa utt. Tā mēs varam uzlabot sevi un līdz ar to arī savu dzīvi.
