"Pēkšņi uznāca bailes, ka es varu aizmirst savu māsu. Ka viņa paliks man nepazīta. Es tik daudz esmu runājies ar svešiem cilvēkiem, bet vai man ir bijis laiks parunāties ar savu māsu? Tikāmies, sasveicinājāmies. Sasveicinājāmies, atvadījāmies...
Mūsu mīļie sargi un palīgi Sargeņģeļi. Sargeņģeļu kalendārs
Kādu dienu, pie vientuļas sievietes durvīm, kāds ļoti uzstājīgi klauvēja. Kad viņa atvēra durvis, ieraudzīja stāvam vīrieti.
– Labdien! Vai jūs varētu man iedot nedaudz naudas?
Tici, ka var paveikt visu! Izvirzi sev mērķi! Dzīvo pilnvērtīgi! Nekad nepadodies! Labi sagatavojies! Tici saviem spēkiem! Saņem drosmi - un dari! Nekad nesaku: Es to nevaru izdarīt, jo nezinu, kā to darīt.
Es bieži dzirdu - labdarība, labie darbi, bez maksas, par velti, man pienākas, man vajag, gribu, kāpēc Jūs nepalīdzat, man nepatīk tas ko saņēmu, utt.
Dzīvē pienāk tas brīdis, kad caur mani izšalc doma, kā bulta un es saprotu, ka esmu tur, kur gribu būt, ka nodarbojos ar to, kas man patīk un dara mani piepildītu .... Tā sajūta iespējams ir tikai reizi mūžā, bet tā ir pamatīga, patiesa, paliekoša un tajā nav šaubīšanās, nav "bet", nav "varbūt", tajā jūtama pilnība.....
Mēs pārāk daudz jautājam, kad tas nav jādara ...
Šī tēma ir mūžsena un par to esmu pēdējā laikā daudz runājusi gan klātienē paziņu lokā, gan arī rakstījusi virtuālajā pasaulē. Traucējošie iemesli - kauna sajūta, lepnuma sajūta, skaudība, aizvainojumi, pārmetumi, atzīšana, ka nepieciešama palīdzība ..... tas ir tas, ka traucē cilvēkiem stāstīt par sevi situācijās, kad viņiem nepieciešama palīdzība un traucē saņemt šo palīdzību.
